Džons Teilors Gato 30 gadus bijis pedagogs skolās Manhatanā Ņujorkā Z.A.S.V. Vairākkārt apbalvots par nopelniem izglītības jomā. 1991. gadā kļuvis par gada labāko, izcilāko skolotāju visā Ņujorkā. Patlaban atvaļināts, braukā apkārt pa visu pasauli, lasīdams lekcijas, kurās aicina radikāli mainīt izglītības sistēmu valsts kontrolētajās skolās.

No autora

Pirms piedāvāju tev, lasītāj, dažas savas domas, ļauj, lai mazliet pastāstu par sevi, lai es tev nešķistu «runājoša galva». Esmu tāds pats cilvēks kā tu: tāpat staigāju pa šo zemi, ēdu brokastis, dzeru tēju, retāk kafiju u. tml., u. tjpr.

Kad vēroju ziņu programmu, dažkārt pieķeru sevi pie domas, ka gribētu runātājam pajautāt: «Kas tad jūs tāds esat, ko?» un «kāpēc jūs man to visu stāstāt?» Tāpēc ļaujiet man īsumā – mēģināšu neizplūst – paskaidrot, kas esmu es un uz kāda fona radušās manas idejas. 26 gadus biju skolas pedagogs Ņujorkā. Strādāju elitārās skolās Ņujorkas Manhatanas centra rietumdaļā, bet pēdējos aktīvajos pedagoga darba gados mācīju bērnus, kas atrodas uz sociālo kāpņu apakšējiem pakāpieniem – Hārlemas un Spāņu Hārlemas skolās. Tur bērni mani sauca «señor Gato». Kopumā Ņujorkā – pavisam sešās mācību iestādēs.

Tomēr mans pasauluzskats veidojies tālu no Ņujorkas – Pensilvānijas pavalsts pilsētā Monohīlā abpus upei ar tādu pašu nosaukumu kādas 40 jūdzes uz dienvidaustrumiem no Pitsburgas, par ko visi droši vien dzirdējuši vairāk...

Tolaik Monohīlā bija ogļu šahtas un tēraudlietuves; pa upi kuģoja riteņtvaikoņi, kas aiz sevis kūla oranžsarkanas ķīmiskas putas uz smaragdzaļa upes fona. Šajā pilsētā cieņā bija smags darbs un ģimenes vērtības. Monohīlā šķiru pretrunas bija nogludinātas; šeit godāja neatkarību, garaspēku un patstāvību; etniskā un vietējā kultūra bija īpaša lepnuma avots. «Strādāt par bērnu» šādā vidē bija lieliski, pat ja uz kolu bija jāiet apdilušos svārciņos un ja ne vienmēr skolas somā bija sviestmaize vaskotā papīrā.

Cilvēki bija sabiedriski: gāja cits pie cita ciemos, svinēja ģimenes saiešanas un citas viesības, interesējās par to, kā kuram iet, nelauzīja galvu par abstraktām «pasaules» problēmām. Iespējams pat, ka tolaik vārds «problēma» tika lietots tikai zinātniskajā vidē, un tās, saprotams, nemaz nebija Monohīlā, kuras ārpasaule turpinājās līdz Pitsburgai, skarbai tēraudlietuvju pilsētai, kas bija tikai tā vien vērts, lai monohīlieši to apmeklētu labi ja vienu divas reizes gadā. Un tomēr manās atmiņās neviens Monohīlā nejutās kā ķīlnieks vai gūsteknis, neviens nekad nav sūkstījies, ka citur varētu būt labāka dzīve.

Mans vectētiņš bija izdevējs un drukāja vietējo avīzi «The Daily Republican». Nosaukums krita acīs – kaut vai tāpēc, ka Monohīla bija uzticams Demokrātu partijas cietoksnis. Es daudz mācījos no vectētiņa un no viņa neatkarīgajiem uzskatiem; nekā tamlīdzīga nebūtu bijis, ja es būtu audzis tādā laikā kā tagad, kad večukus novāc tālāk no acīm prom un iebāž pansionātā.

Nonākušam Ņujorkā, man dzīve Manhatanā šķita kaut kas līdzīgs dzīvei, kāda tā varētu būt uz Mēness. Esmu šeit jau ceturto gadu desmitu, bet mana sirds palikusi Monohīlā. Biju šokēts, nokļuvis citā vērtību sistēmā, citā sabiedrībā ar pavisam citu uzbūvi, citu dzīvesveidu un citiem principiem. Toties šis šoks ļāva man saprast, cik ļoti atšķirīga var būt cilvēku dzīve. Arvien vēl jūtos ne vien pedagogs, bet gan arī antropologs. Gandrīz trijos gadu desmitos man bija izdevība vērot savus skolēnus visplašākajā emociju spektrā – no cerībām līdz šausmām –, domāt par to, kas spētu attīstīt viņu spējas un kas tās bremzē. Turpinoties šim vērošanas procesam, negaidīti nonācu pie secinājuma, ka ģenialitāte ir ļoti izplatīta cilvēciska īpašība, kas raksturīga, iespējams, tā piemīt lielākajai daļai cilvēku!

Tolaik vēl iekšēji pretojos pieņemt šādu atziņu! Vēl vairāk – mana divu elitāru universitāšu izglītība balstījās uz postulātu, ka sabiedrībā spēju attīstības parametrus raksturo normalizētas izkliedes līkne, visai plakana...

Pamatojoties uz šādiem matematizētiem, tātad it kā neapgāžamiem un turpat vai zinātniskiem faktiem, tiek taisīts secinājums – pirmais to noformulēja Džons Kalvins –, ka cilvēka liktenis ir skarbi predestinēts, iepriekšnolemts, tātad nesagrozāms un neizmaināms.

Realitātē radušās pretrunas būtība nepārprotami izpaudās tanī apstāklī, ka «vissliktākajiem» skolēniem, tiem, kurus skola atgrūda, manā uztverē piemita vispārlieliskas cilvēciskas īpašības: vērīgums, dzīvesgudrība, taisnīgums, izgudrotspēja, atjautība, drosme, oriģinalitāte etc. Jāteic gan, šīs īpašības neizpaudās pārāk bieži un izpaudās nepietiekami bieži, lai spētu atvieglot manu pedagoga darbu, tomēr pietiekami bieži, lai liktu man aizdomāties, lūk, par ko: vai tas maz iespējams, ka skola tiražē kretīnus, iznīcinot katrā cilvēkā individualitāti, varbūt pat nospiežot kādu ģēniju tā pašos pirmsākumos? Kā tas var būt, ka skolai šādas īpašības nav vajadzīgas? Un: kā tas ir iespējams, ka skola tās apspiež, izravē, nospiež jebkuru iniciatīvu, pieprasot no bērniem kaut ko pavisam citu? Vai tiešām esmu nolīgts strādāt skolā nevis tāpēc, lai sekmētu bērnu attīstību, bet gan lai ierobežotu to?

Iesākumā man šī doma šķita neprātīga. Tomēr pamazām ar to saradu un nonācu pie secinājuma: stundu zvani, brīvības izpausmju ierobežošana, haotiska mācību priekšmetu mainīšana, nepārtraukta kontrole un viss pārējais obligātās izglītības sistēmā – tas viss speciāli ierīkots tāpēc, ka kādam ir mērķis darīt visu, lai bērni nespētu patstāvīgi domāt un patstāvīgi rīkoties. Un šā «kāda» mērķis un pat uzdevums ir iedīdīt viņus kontrolējamas uzvedības normā un ieregulēt atkarību režīmā. Soli pa solim sāku izstrādāt un, cik vien iespējams, ieviest savā darbā partizānu metodes, lai maniem audzēkņiem būtu pieejami tie resursi, kurus cilvēki jau kopš laika gala izmantojuši pašizglītošanās mērķiem: personīgā dzīves telpa; izvēles tiesības; paņēmieni, kā atbrīvoties/izvairīties no kontroles un uzraudzības; iespēja gūt savu pieredzi, modelējot visdažādākās situācijas. Mazliet vienkāršāk izsakoties, centos, lai katrs pats sev kļūtu gan skolotājs, gan zināšanu apguves objekts.

Tēlaini runājot, ideja, ko es apņēmos izpētīt, bija šāda: manuprāt, zinību apguves process nelīdzinās vis glezniecībai, kur attēls (forma) rodas, materiālu pievienojot virsmai, bet gan atbilst skulptūras veidošanai, kur visa lielā materiāla atskaldīšanas princips ir pamatā akmenī iekļautā tēla izveidošanai. Vēl citiem vārdiem izsakoties, atteicos no domas, ka esmu superspeciālists, kura uzdevums ir piedzīt maniem audzēkņiem galvu ar savām zināšanām un pieredzi. Un es sāku noskaidrot, ar kādiem paņēmieniem lai novāc šķēršļus, kuri traucē izpausties bērna iedzimtajai ģenialitātei. Mani sāka nopietni mulsināt pedagoga sūtības vispārpieņemtā definīcija – «panākt, lai skolēni nāk pie prāta, pat ja tie pretojas, jo nesaprot, ka tas viss ir vajadzīgs.

Un, lai gan pati obligātās izglītības sistēmas būtība mani piespiež veikt šos bezjēdzīgos pasākumus, es nodistancējos no tradicionālajām pedagoģiskajām dogmām visur, kur vien tas bija iespējams, un katram bērnam devu iespēju meklēt ceļu uz viņa paša taisnību, īstenību, patiesību. Uz viņa paša būtību.

Valsts monopolizētās skolas attīstās virzienā, kuru manas metodes, ja vien tās izplatītos, apdraudētu, sagrautu visu valsts monopolizētās izglītības institūtu. Atsevišķi ņemot, jebkurš pedagogs, nonācis pie tiem pašiem secinājumiem kā es, ir komandsistēmu kaitinošs un traucējošs elements, turklāt šī sistēma ir izstrādājusi automātiski darbojošos aizsargmehānismu, lai izolētu sevi no man līdzīgiem baciļiem ar neitralizēšanai sekojošu iznīcināšanu, likvidēšanu.

Tomēr, pietiekami apņēmīgi izplatot šādas domas, tās spēj torpedēt institucionālās izglītošanas sistēmas pamatpostulātus, tādus, piemēram, kā apgalvojums «iemācīties lasīt nav viegli» vai, vēl trakāk, ka «bērni pretojas izglītošanas procesam».

Mūsu ekonomikas stabilitāti apdraud nenozombēta cilvēka izglītošanās spēja, kas maina tā cilvēkprodukta raksturu, ko saražo skolas.

Zinu, ka pedagoga panākumu pamatā ir beziebildumu uzticēšanās bērniem! Tā ir uzticēšanās bez jelkādiem nosacījumiem, ļaujot mēģināt un kļūdīties. Lai saprastu.

Cilvēkiem jādod iespēja kļūdīties un mēģināt vēl un vēlreiz, citādi viņi nekad nekļūs par tiem, kas viņi savā dziļākajā būtībā jau ir. Citādi tie kopumā spēs radīt iespaidu par savu kompetenci, lai gan atkārtos tikai skolā iezubrīto vai atdarinās citu, teiksim, ekspertu vai/un speciālistu uzvedību.

Mani priekšstati par pedagoga pienākumiem parasti tiek raksturoti kā izaicinājums nomenklatūristiem un dižrīļām ērtiem vispārpieņemtiem postulātiem par to, ko ir vērts mācīt bērniem un no kāda materiāla ir izgatavota laimīga dzīve.

Gadiem ilgi cīnoties ar šķēršļiem, kas nolikti starp bērniem un īstu zinību iegūšanas iespējām, esmu nonācis pie pārliecības, ka valsts monopolsistēmu izglītībā nav iespējams strukturāli noreformēt. Šī sistēma nespētu funkcionēt, ja tiktu atklāti un atmaskoti tās pamatus veidojošie mīti. Visus šos gadus strādājot, esmu sapratis, ka viss, ar ko esmu nodarbojies savā pedagoģiskajā praksē, faktiski bijis pakļauts prasmīgi slēptai mītu nostiprināšanai; tie ir mīti par ekonomiku, kas domāta kastām, un izglītības sistēmu, kas paredzēta kastām.

Domājot par to, ko konkrēti no savas skolmeistara pieredzes varētu piedāvāt tev, lasītāj, nonācu pie secinājuma, ka lietderīgāk būs pastāstīt, ko es daru nepareizi, nevis pamācīt, kā ir jādara pareizi. Tas, ko es daru pareizi, ir viegli saprotams: cenšos netraucēt bērniem un dodu tiem telpu, laiku; mana attieksme ir cieņpilna. Toties nepareizais ir dīvains, sarežģīts un biedējošs.

***

Turpmākajā satura izklāstā es bieži vien lietoju terminu «ģimene». Uzreiz vēlos piebilst – katram, manuprāt, jāsaprot, ko viņš ietilpina šajā jēdzienā: tikai radus vai vēl kādus citus cilvēkus, kas bauda uzticību un ir garīgi, emocionāli, intelektuāli vai kā citādi tuvi.

Nešaubos – nekādai varai nav tiesību uzspiest unificētu priekšstatu par tādām daudzveidīgām, cilvēka dzīvei būtiskām struktūrām, ko var raksturot ar vienu vārdu – «ģimene», turklāt nevienam nav tiesību citus cilvēkus pakļaut dažnedažādām dogmām, sektantiskiem, šauri pozicionētiem formulējumiem.

Septiņi mācību priekšmeti

Sauciet mani, lūdzu, par misteru Gato. Pirms sešiem gadiem, nespēdams izdomāt neko labāku, devos uz skolu strādāt par skolotāju.

Manā diplomā rakstīts, ka esmu angļu valodas un literatūras skolotājs, lai gan tas nav īsti tas, ar ko nodarbojos. Es nemācu bērniem valodu, es mācu bērniem to, ko par būtisku un vajadzīgu uzskata valsts skolu sistēma, un saņemu atzinības balvas tieši šajā specialitātē. Dažādos A.S.V. nostūros ir dažādas mācību programmas un to saturs dažkārt ir visai atšķirīgs, tomēr ir septiņi mācību priekšmeti, kas ir obligāti visiem un visur – no Hārlemas līdz Holivudai. Šie priekšmeti ir pamatā reālam nacionālam mācību plānam, kas ietekmē bērnus daudz vairāk, nekā vispār varētu iedomāties. Tāpēc par to ir stāsts. Protams, lasītāj, tu vari vērtēt šos priekšmetus pēc sava prāta, tomēr zini – mans nolūks nav izsmalcināti dzēlīgi ironizēt par tematu. Tieši šos mācību priekšmetus es ceļu priekšā skolēniem, un man par to maksā naudu.

Pirmais mācību priekšmets – asistēmiskums

Reiz Ketija no Dibuā Indianā man rakstīja: «Kādas dižas idejas gan vajadzētu bāzt mazu bērnu galvās? Visbūtiskākais ir ļaut tiem saprast, ka to, kādas zinības izvēlētas to skološanai, nav vis kāda [cilvēka] nejauša vai patvaļīga iegriba, bet gan noteikta sistēma, un ka tas nav nejauši, ja informācija tiek gāzta skolēniem virsū kā ilgstošs lietus rudenī.

Un šie nabadziņi – jo tiem tā liek darīt skola un mammas – šo ūdens daudzumu centīgi mēģina norīt. Uzdevums ir šāds: palīdzēt bērniem izprast apgūstamā materiāla savstarpējo saistību, izvērst informācijas karti,» raksta Ketija Podzaborova no Dibuā pilsētas Indianā.

Ketija kļūdās! Tieši pirmā stunda, kad es ieeju klasē, ir asistēmiskuma stunda. Tas viss, ko es viņiem mācu, ir ārpus jebkura, jelkāda konteksta. Nekas ne ar ko nav saistīts! Es stāstu par visu lielos daudzumos: par planētu kustību orbītās, par bezgalīgiem daļskaitļiem, kas beidzas ar periodu 333..., par verdzības laikiem. Ļauju tiem saprast, kas ir rasēšana, deju māksla, vingrošana, bodīšeipings; mācu dziedāšanu; stāstu tiem, kā jāuzvedas, ja skolā ieklīdis svešinieks vai arī ja skolā negaidīti uzradušies viesi, kuri, iespējams, te atnākuši pirmo un pēdējo reizi. Protams, es instruēju arī, kas jādara, ja sācies ugunsgrēks vai/un zemestrīce. Mācu apgūt datorzinības, pasaku priekšā, kā pieveicami standartteksti ar 80 un vairāk jautājumiem un par to, kā tikt galā ar  atbilžu variantiem (a), (b) un (c). Es pastāstu arī par paaudžu bezdibeni.

Un tam visam nav nekā kopīga ar reālo dzīvi. Kāda gan visā šajā iepriekšminētajā varētu būt saistība kaut kam ar kaut ko?

Mazliet uzmanīgāk papētot mācību plānu pat elitārā skolā, redzams, ka tā saturam un struktūrai trūkst jelkāda loģiska pamata; tajā viss ir viens vienīgs eklektisms.

Laimīgā kārtā bērni nespēj verbāli izteikt to apjukumu un pretīgumu, ko viņi jūt, kad viņiem uzspiež lietu dabiskās norises secīguma vardarbīgu un konstantu nojaukšanu, kas apveltīta ar kvalitatīvas izglītības zīmolu.

Skolas izglītības mērķis ir nodrošināt skolēna spēju apgūt paviršu un virspusēju leksiku ekonomikā, socioloģijā, dabas zinātnēs utt., pat mākslas zinātnēs, nevis ļaut nodarboties ar ko konkrētu, vislabāk ar to, kas padodas vislabāk. Kvalitatīvas izglītības būtība ir iespēja iedziļināties konkrētā jomā, to izprast, nevis apgrābstīt visu pēc kārtas pa druskai.

Bērni apmulst no neaptverama daudzuma dažādu pieaugušo, kuri darbojas paši par sevi, ārpus saistības ar citiem, toties pretenciozi uzsver, ka ir oficiāli deleģēti sniegt bērniem tieši savu pieredzi, kuras bieži vien viņiem nav vispār!

Prātīgi ļaudis katrreiz meklē ko konkrētu, ko īpašu, nevis pārtiek no bezsaistes faktu gūzmas, un izglītotība dod tiem iespēju vētīt un vērtēt  tiem pieejamo informāciju, izvēlēto materiālu apstrādāt un izmantot. Vēsturiski apstiprinājusies cilvēka vēlme meklēt atbildes uz jautājumiem vārgi samanāma aiz skolas programmas raibā lupatdeķa.

Skolas klikšķis – turēties pie faktiem, skaitļiem un teorijām, lai kādi tie būtu, – pamatskolā tomēr vēl nav tik nepārprotami nomanāms, jo tur izglītošana vēl balstās uz vienkāršiem un visiem saprotamiem uzstādījumiem «tagad darīsim tā» un «visi dara tā». Tam tomēr ir kāda jēga, lai gan šie bērni vēl neapzinās, cik maz būtiskā ir šādā spēlē un no šādām atdarināšanas darbībām.

Mirklī iedomājieties kādu īsteni būtisku mūsu pasaules esības secību, piemēram, cilvēka piedzimšanu un attīstību vai, teiksim, saullēktu un saulrietu. Katrs šāda procesa posms turpinās adekvātā saistībā ar iepriekšējo un nākamo posmu; katrs šis posms nav iespējams bez iepriekšējā un determinē nākamā loģiski sekojošā posma parametrus. Skolas konsekvence ir nekonsekvence – arī mācību dienas sarakstā. Skolas dienas kārtība ir anormāla, tanī nav nekādas jēgas – šāds secinājums rodas, aptaujājot izglītības procesa dalībniekus, proti, skolēnus dažādās skolās.

Un tomēr tikai retais skolmeistars uzdrošināsies kritizēt skolas pedagoģijas kanonus un dogmas, jo – visam jābūt, kā bijis, ir un būs, mūžīgi mūžos.

Mācību stundas man ir visaptveroša bezsaiste, visīstākā deglobalizācija – pretēji lozungam «viss vienā»; tas, ko es dodu, drīzāk līdzinās televizora regulēšanai: vienlaik jābūt labi uztveramiem visiem kanāliem, nevis jelkādas kārtības ieviešanai. Pasaulē, kur Mājas kļuvušas par rēgu šķūni tāpēc, ka abi vecāki visu laiku maina savas darbavietas, kādam no vecākiem ir pārāk lielas ambīcijas vai/un vēl kas cits; viss ir pārāk samudžinājies, samezglojies, lai būtu iespējams uzturēt normālas attiecības ģimenē.

Un tam visam ir kronis virsū – skola, kurai arī ir savas prasības un kas māca bērnam pieņemt haosu kā nenovēršamību kā negrozāmu likteni. Un šis, lūk, priekšmets par haosu kā dzīves pamatu un virzītājspēku ir pirmais, ko mācu bērniem.

Otrais mācību priekšmets. Separācija

Mācu bērniem, ka tiem jāpaliek tajā klasē, kurā tie nokļuvuši. Nezinu, kurš bērnus saliek pa klasēm, turklāt tā nav mana darīšana. Bērni ir sanumurēti, un, pat ja arī kādam izdodas izšmaukt no tam noteiktās vietas, viņu atrod, saķer un nogādā viņam nolemtajā klasē. Gadu gaitā bērnu šķirošanas paņēmieni kļuvuši tik daudzveidīgi, ka kļuvis pat grūti saskatīt cilvēku aiz tam piekarinātajām birkām. Cilvēku sašķirošana ir izplatīts un ļoti ienesīgs bizness, tomēr no manis šā pasākuma būtība, jēga tomēr aizslīd. Es pat nesaprotu, kāpēc vecāki ļauj, ka ar viņu bērniem tā izdarās!

Jebkurā gadījumā uz mani, skolas pedagogu, tas atkal neattiecas. Mans uzdevums ir panākt, lai bērnam patiktu būt iespundētam vienā klasē ar citiem bērniem, kam piestiprinātas līdzīgas birkas kā viņam. Vai vismaz lai viņi braši spētu to paciest un izturēt – stundām ilgi būt vienā telpā ar nepatīkamiem cilvēkiem. Ja es sekmīgi tikšu galā ar šo savu uzdevumu, maniem skolēniem pat prātā neienāks, ka viņi varētu mācīties pavisam citā klasē; es mācu viņus apskaust daudz spēcīgākus skolēnus un nicināt vārguļus. Nokļuvuši šīs disciplīnas žņaugos, bērni paši sevi sakārto pa rangiem. Tādā veidā es viņiem mācu, ka cilvēkus var un vajag dalīt grupās, kastās; šis noteikums darbojas jebkurā sistēmā, kuras pamatdzinulis ir konkurence. Skola nav izņēmums: «zini savu vietu» vai, precīzāk – «vietā!»

Lai gan vispārpieņemts ir priekšstats, ka 99 procentiem bērnu jāpaliek tajās grupās, kurās tos iedalījuši pieaugušie, es, ne mirkli nešauboties, aicinu bērnus mācīties labāk un panākt, ka tie tiek pārcelti uz spēcīgākām grupām. Bieži vien ļauju tiem saprast, ka viņu panākumi viņu izvēlētajā nākotnes profesijā ir atkarīgi no viņu atzīmēm skolā, lai gan pats tā nedomāju. Es nekad klaji nemeloju, turklāt mana pieredze man mācījusi, ka lietu saukšanu to īstajos vārdos un pedagoģisko darbu skolā nav iespējams savienot; to jau teicis Sokrats pirms gadu tūkstošiem. Separācijas rezultātā katram bērnam hierarhijas piramīdā ir sava vieta, un izrauties no apburtā loka viņš var tikai nejauši, dažādu apstākļu sakritības rezultātā. Ja tā nenotiek, cilvēks paliek tur, kur ielikts.

Trešais priekšmets. Vienaldzība

Trešais priekšmets, ko mācu bērniem, ir vienaldzīga, bezpersoniska, neieinteresēta attieksme pret veicamo. Būtībā es mācu bērniem neko nedarīt no sirds, turklāt mācu to ļoti izsmalcināti un eleganti. Es prasu, lai viņi manās stundās aizmirst par apkārtējo pasauli, lai aiz nepacietības lec vai gaisā un nemitīgi sacenšas cits ar citu, lai izpelnītos manu uzmanību. Prieks pilda manu sirdi par šādu uzvedību; tas labvēlīgi ietekmē visus, pat mani pašu. Kad esmu savu uzdevumu pilotāžas augstākajā punktā, man izdodas izvilināt no skolēniem spīdošas entuziasma izpausmes. Bet, atskanot skolas zvanam, es pieprasu, lai bērni momentā pamet visu, ko pirms mirkļa darījuši, un ātri steidzas uz nākamo apmācību kabinetu. Viņiem visiem jāizslēdzas un jāieslēdzas kā elektriskam aparātam. Un, lai cik aizraujošs un būtisks šķistu stundā notiekošais, tomēr zvans, kas paziņo par stundas beigām, ir pirmajā vietā.

Turklāt es ļoti labi zinu, ka tas tā ir arī citās klasēs. Un skolēni nekad neko neapgūst no A līdz Z. Patiešām, skolas zvans māca, ka neviens darbs nav tā vērts, lai to pabeigtu. Tātad kālab gan lai vispār kaut ko ņemtu dziļi pie sirds?

Gadiem ilgi dzīvojot no zvana līdz zvanam, tiek iedresēti visi, ja nu vienīgi paši stiprākie ne, un visi saprot, ka pasaulē nav nekā tāda, kas būtu vērtīgāks. Skolā, un ne tikai – stundu saraksta ievērošana. Zvans uz stundu pauž skolas gadu slepeno loģiku, tā spēks ir nepielūdzams, nenovēršams. Skolas zvans uz stundu iznīcina pagātni un nākotni, un visi starpbrīži kļūst līdzīgi cits citam, gluži tāpat kā apvidus kartes abstraktums padara visas kalnu grēdas un upes līdzīgas citu citai, lai gan dabā divu vienādu nav. Zvans jebkuru iesākumu pilda ar bezpersonisku vienaldzību.

Ceturtais priekšmets. Emocionālā atkarība

Emocionālā atkarība kā mācību priekšmets: ar zelta un zilām zvaigznītēm, krustiņiem un ķeksīšiem lodziņos pret pareizajām atbildēm testos un ne tikai – arī ar dežūrsmaidu un nīgru grimasi, ar atzinības balvām 1–5 $ vērtībā.

Ar uzslavu un kritizēšanu es iemācu bērnus, lai tie pakļauj savu brīvo gribu komandsistēmai. Augstākā vara cilvēkam piešķir tiesības un atņem tās bez jebkādām ierunām vai iespējām pārskatīt lēmumu; skolā nekādu īpašu tiesību vai brīvību nav – nav pat vārda brīvības, ja vien skolas vadība nav devusi attiecīgu rīkojumu. Esmu skolas pedagogs un iejaucos daudzu personīgas dabas jautājumu risināšanā, palīdzēdams tiem, kuri, kā es uzskatu, ir šīs palīdzības cienīgi, savukārt disciplinārsodi birst pār to galvām, kuri grauj manu autoritāti un līdz ar to manu varu. Bērni un pusaudži nemitīgi cenšas izpausties kā personības, bet mans učuka lineāls pa viņu pirkstiem trāpa zibenīgi!

Individualitātes izpausmes ir pretrunā ar separācijas principu un ir jebkuras klasificējošas sistēmas lāsts.

Standartsituācija: bērni bieži vien lūdz atļauju iziet no klases, lai aizietu uz tualeti vai lai padzertos no strūklaciņas gaitenī. Es labi zinu, ka viņi mānās, tomēr ļauju, lai viņi notic tam, ka esmu noticējis viņu iegansta patiesīgumam, jo mana atļauja padara viņus atkarīgus no manas labvēlīgās attieksmes – viņi ne tikai kaut ko dara, bet dara to tāpēc, ka esmu to viņiem atļāvis.

Dažkārt bērniem viņu brīvā griba izlaužas spontānā dusmu izvirdumā, acīmredzamā un nepārprotamā nospiestībā vai šķietama beziemesla prieka uzplūdā – bez pedagoga vai cita autoritatīva pieaugušā sankcijas. Un tomēr skolmeistars nedrīkst pieļaut, ka viņam pakļautie deleģē sev tiesības tā uzvesties; to drīkst atļauties tikai atsevišķi izredzētie, turklāt šī privilēģija – bez paskaidrojumiem un tiesībām uz apelāciju – var uz visiwem laikiem tikt atņemta par sliktu uzvedību.

Piektais mācību priekšmets. Intelektuālā atkarība

Intelektuālā atkarība... Skolēni gaida, ka skolotājs viņiem pateiks, kas jādara. Visbūtiskākais, kas bērniem tiek iepotēts skolā, ir šāda tēze: «Dzīvē var un vajag ņemt vērā citu cilvēku – gudrāku, pieredzējušāku, izglītotāku – viedokli. Tikai man, pedagogam, ir tiesības nolemt, ko un kā, kad un kur mācīsies man uzticētie bērni. Precīzāk būtu teikt – tie, kas man maksā, pieņem lēmumus, kurus pēc tam īstenoju es. Ja mani informē, ka «evolūcija ir fakts», nevis teorija, es šo apgalvojumu virzu tālāk klasē, neprātojot, vai tas tiešām tā ir vai nav, brīdinu brīvdomātājus un sodu disidentus, kuri atsakās domāt tā, kā uzskata par vajadzīgu priekšniecība. Man ir leģitīmas tiesības kontrolēt bērnu domas, lemt, kas tieši viņiem jādomā katrā konkrētā gadījumā par katru konkrētu tematu; šīs tiesības ļauj man viegli sašķirot skolēnus sekmīgajos un nesekmīgajos.

Sekmīgie domā tā, kā es tiem lieku, īpaši nepretodamies un izrādot pat savdabīgu entuziasmu. No neskaitāma daudzuma tēmu un tematu, ko ir vērts apgūt, es izvēlos tos, kuriem jāpievērš uzmanība, pareizāk sakot, šos tematus un tēmas izvēlas mani darbdevēji. Izvēle ir viņu ziņā – par ko gan te vēl vajadzētu strīdēties? Izziņas vēlmei manā darbā nav būtiskas nozīmes, vērtīgs ir tikai konformisms.

Nesekmīgie tam visam pretojas, un, lai gan viņiem nav īsti skaidrs, pret ko viņi cīnās un kam pretojas, viņi vēlas, lai viņiem pašiem būtu tiesības lemt, ko, kad un kā viņi mācīsies. Vai skolmeistars drīkst kaut ko tādu pieļaut? Protams, ne! Laimīgā kārtā ir pārbaudītas metodes, kā šī dumpinieku spītība salaužama; daudz komplicētāk ir izrēķināties ar tiem bērniem, kuru vecāki tos atbalsta un metas palīgā, tomēr kaut kas tāds atgadās arvien retāk un retāk, lai gan kopumā sabiedrībā skolas kā zinību apguves institūcijas prestižs konstanti samazinās. Neviens vecāks no tā sauktā sabiedrības vidusslāņa, ar ko esmu runājis, neviens ne reizi man nav ļāvis saprast, ka taisnība tomēr varētu būt nevis skolai, bet gan bērnam. Manos pedagoga darba gadu desmitos – neviens! Neticami! Un tas uzskatāmi parāda, kas notiek ģimenēs, kur gan māte, gan tēvs lieliski apguvuši mācību stundas iepriekšminētajos septiņos pamatpriekšmetos. Un tātad – «visi dara tā»; visi cilvēki gaida, kad speciālists pateiks tiem, kas jādara. Nebūšu pārspīlējis, ja teikšu, ka visa mūsu ekonomika ir atkarīga no tā, cik labi apgūti šie pamatpriekšmeti. Tikai iedomājieties vien, kas notiks, ja mūsu bērni nebūs pieradināti pie atkarībām: sociālie dienesti ar milzīgo ierēdņu armiju izputētu viens un trīs! Es domāju, ka šie nu reiz tomēr nonāks vēstures mēslainē, no kurienes būtībā nākuši. Visvisādi konsultanti un psihoanalītiķi ar šausmām vēros, kā tukšas kļūst uzgaidāmās telpas pie viņu kabinetiem, kas domāti cilvēkiem ar psiholoģiskām problēmām. Visi iespējamie komercpasākumi, izklaide, ieskaitot TV, atmirs, jo ļaudis sāks iemācīties paši sevi izklaidēt! Restorāni, pusfabrikātu un gatavo sasaldēto ēdienu rūpniecība kopā ar visām pārējām organizācijām, kas barojas no sabiedriskās ēdināšanas sociālā neprāta, vairs negrābs pasakainu peļņu, kad ļaudis atcerēsies un kad sapratīs, cik vienkārši, veselīgi un patīkami ir mājās gatavoti ēdieni.

Samazināsies vajadzība, pieprasījums pēc juridiskiem, medicīniskiem un inženierpakalpojumiem, tāpat arī nebūs vajadzīga monopolizēta mācību literatūra. Reklāma izzudīs kā rīta migla karstas vasaras rītā!

Bet no tā visa var izsargāties, to var nepieļaut, ja no mūsu skolu konveijeriem katru gadu nosoļos bezpalīdzīgu ļautiņu plūsma. Nesteidzieties balsot par radikālāku reformu skolās, ja vēlaties kā līdz šim regulāri saņemt savu aldziņu! Mēs esam nostabilizējuši sistēmu, kas eksistē tāpēc, ka cilvēki dara to, ko viņiem liek, jo paši nespēj izlemt neko. Un tas, lūk, ir viens no pamatpriekšmetiem modernajā izglītībā, un es šajā sistēmā esmu pedagogs. Un man par to maksā. Par sistēmu.

Sestais priekšmets. Pašnovērtējuma atkarība no apkārtējo viedokļa

Es mācu bērniem, ka viņu priekšstatu par sevi nosaka apkārtējo viedoklis. Ja tu, lasītāj, jelkad esi mēģinājis tikt galā ar bērnu, kura vecāki ir iedvesuši tam, ka mīlēs viņu, lai notiktu kas notikdams, tad zini, cik grūti, pat neiespējami ir lauzt to, kurš ir stiprs garā. Mūsu sabiedriskā sistēma neizturēs, ja tai pretī stāsies par sevi pārliecināti cilvēki.

Un tāpēc es bērniem mācu, ka  viņu pašnovērtējumam jāatbilst speciālista viedoklim. Manā klasē skolēni tiek regulāri testēti, vētīti un vērtēti!

Katru mēnesi skolēna vecākiem tiek nogādāts apjomīgs pārskats, skolas novērtējums, un bērna dzīve šajā dokumentā tiek izpreparēta pa atsevišķiem mācību priekšmetiem. Par katru no tiem sniegts vērtējums vecākus informē, pret ko konkrēti būtu jāvēršas, kas konkrēti būtu jāapkaro, gan arī ir pateikts, par ko bērns būtu jāslavē un ar ko bērna darbībās viņiem būtu jālepojas. Lai gan es domāju, ka no šādu matemātisku analīžu izveides ir ļoti maz jēgas, šī visai autoritatīva paskata dokumentācija piespiež dokumentēto bērnu izdarīt par sevi šādus tādus secinājumus un pieņemt lēmumus, atskatoties uz tiem, kas viņu novērtējuši.

Modernās pedagoģijas sistēmas eksistences pamatnosacījums (un arī komercekonomikas uzturēšanas avots) ir negatīva un no citiem atkarīga attieksme indivīdam pašam pret sevi. Pašnovērtējums, kas savukārt ir jebkuras kaut cik nopietnas filosofiskas sistēmas pamatfaktors, šādas situācijas kontekstā tiek pilnīgi noignorēts! Visu šo atestāciju, testu, vētījumu un vērtējumu pamatā ir šāds uzstādījums: bērns nedrīkst uzticēties nedz sev, nedz saviem vecākiem, nedz arī kādam citam, bet jāļaujas diplomētu speciālistu viedoklim, vērtējumam. Vajag panākt, ka cilvēki paši uzprasās, lai viņiem kāds cits nosaka viņu vērtību.

Septītais mācību priekšmets. Totāla kontrole jeb Noslēpties nav kur!

Bērniem apgūstot šo mācību priekšmetu, es viņiem stāstu, ka viss tiek kontrolēts un ka slēpties no kaut kā kaut kur kaut kāpēc ir bezjēdzīgi. Es bērniem ļauju saprast, ka viņu dzīve noris nepārtrauktā uzraudzībā un ne tikai: tāda ir arī mana un manu kolēģu dzīve. Bērniem skolā nav savas telpas, nav sava laika. Pāriešanai no kabineta uz kabinetu atvēlētas 300 sekundes, lai maksimāli ierobežotu iespēju bērniem neformāli sastapties citam ar citu. Vienam ar otru. Atzinīgi tiek vērtēta gan iniciatīva ziņot par citu skolēnu izdarītajiem pārkāpumiem jeb stučīšana – un ne tikai par skolēniem –, gan arī bērna gatavība informēt pedagogus par viņa vecāku attieksmi pret sabiedrībai būtiskām norisēm.

Protams, arī es aicinu vecākus ziņot man par jel kādām novirzēm vai dīvainībām bērna uzvedībā.

Ģimene, kas iemācīta klačoties, diez vai spēs apslēpt ko būtiski bīstamu sabiedrībai.

Skolas ietekmes taustekļi aizstiepjas līdz bērnam pat tad, kad tas laimīgi nokļuvis mājās. Te viņu jau gaida mājasdarbi, kas obligāti jāizpilda. Te gaida TV! Šī totālās kontroles gandrīz vai fiziskā klātesamība izplatās (pareizāk būtu teikt – ir izplatījusies un ir jau ieviesusies!) un ietekmē mājas soli, mājas dzīvi, kurā, ja vien būtu kaut cik laika, skolēni varētu sev paķert, paņemt kaut ko nesankcionētu no saviem vecākiem, iemācīties kaut ko no viņu vai savas pieredzes, vai no kāda cita, ko paguvuši atzinīgi novērtēt. Lūk, no kā visvairāk bīstas skola kā autoritatīva galīgā instance – no nelojālas attieksmes pret skolā lietotajām mācību metodēm!

Totāla kontrole un tas, ka tiek liegtas tiesības savam laikam un telpai, ļauj (liek!) saprast, ka nevienam nedrīkst uzticēties: «Atklātība padara neaizsargātu.» Bērnu personīgā dzīve, kas tāpat kā senāk, materializējas vienos un tajos pašos veidos, tiek klasificēta kā nelikumīga. Uzraudzība ir sens jo sens imperatīvs, ko uztur daži prominenti filosofi. Lai saglabātu stingru centralizētu varu sabiedrībā, bērni ir nepārtraukti jākontrolē. Un ne tikai – jāpanāk, lai viņi paši pieprasītu, lai viņus kontrolē. Ja viņus visus nenostādīs ierindā un nenokomandēs soļot aiz bundzinieka, tie var doties sazin kur. Bet tā nedrīkst!

Valsts obligātās izglītošanas resora «dižs» sasniegums ir tas, ka tikai daži labākie no maniem un manām kollēgām un arī no labākajiem vecākiem kā iespējamu vērtē varbūtību, ka notiekošās norises nav neietekmējamas. Tikai daži domā, ka varētu būt arī citādāk. «Bērniem taču jāmāk lasīt un rakstīt, va’ ne?» un – «viņiem jāmāk reizināt un dalīt, vai tad ne?» Un vēl: «Vai tad viņiem nav jāiemācās paklausīt, darīt, ko viņiem liek, ja viņi grib noturēties darbā?»

Jā, mēs dzīvojam tīmekļos, nevis sabiedrībā, un visi, kurus zinu, ir vientuļi. Skolai jau sen ir otršķirīga loma šajā drāmā; skola turklāt ir katalizators sabiedrības polarizācijas un zombizācijas neatgriezeniskajā procesā. Lietojot skolu par atlases mehānismu, instrumentu, mēs strauji dodamies (esam aizdevušies) kastu sabiedrības virzienā. Mums jau labu laiku ir savas «kastes»: neaizskaramie, ubagi uz ielām, svētās govis, pāriji u. tml. Vairāk par ceturtdaļgadsimtu manā karjerā, man darbojoties skolu sistēmā, nav maz; pa šo laiku esmu konstatējis satriecošu parādību: skolām un visai skolu sistēmai ir arvien mazāka saistība ar būtiskiem notikumiem un norisēm visas planētas dzīvē! Neviens vairs netic, ka zinātnieki tiek sagatavoti dabas zinātņu klasēs, auditorijās akadēmijās un ka par politiķiem kļūst tie, kam bijušas izcilas sekmes socioloģijā un politoloģijā, bet labākie dzejnieki, rakstnieki un žurnālisti savulaik bijuši cītīgi un labi apguvuši dzimto valodu un pasaules literatūru. Uzdrošinos apgalvot, ka skolā māca tikai pakļauties pavēlēm, norādījumiem, uzstādījumiem. Jā, par skolotājiem strādā tūkstošiem labestīgu cilvēku, kam vēl nav vienalga, kas un kā notiek, tomēr šīs sabiedriskās institūcijas abstraktā loģika absorbē viņu individuālo ieguldījumu. Un, lai gan pedagogi visā kopumā nav vienaldzīgo tauta un arī viņu darba ceļš nav rozēm kaisīts – turklāt viņi strādā garas jo garas stundas –, pati par sevi skola kā institūcija ir amorāla: atskan zvans, un jaunietim, kas iedziļinājies un sakoncentrējies, teiksim, dzejoļa uzrakstīšanai, jāver ciet klade un jāpārvietojas uz citu kameru, kur visa uzmanība jāveltī šūnas uzbūvei, lai vēl nākamajā kabinetā uzzinātu, ka cilvēkiem un pērtiķiem bijis kopīgs sencis!

Obligātā izglītība tās pašreizējā izskatā radusies Masačūsetsā XIX gs. vidū, sastopot 80% iedzīvotāju pretestību, dažkārt pat bruņotu. Pēdējais pretošanās cietoksnis bija Bārnsteiblā Keipkodas pussalā, kur tikai XIX gs. 80. gados – pēc tam, kad teritoriju savā kontrolē pārņēma bruņotas likumsargu vienības, bērnus uz skolu veda konvoja pavadībā!

Interesanta viela pārdomām, vai ne? Un vēl – jau vēlāk, senatora Edvarda Kenedija administrācija publiskoja pārskatu, kurā teikts, ka pirms obligātās izglītības ieviešanas 2% iedzīvotāju bijuši analfabēti, toties pēc obligātās izglītības ieviešanas analfabētu skaits nekad nav bijis mazāks par 9%!

Tagad, kad rakstu šo apcerējumu, lasīt- un rakstītnepratēju ir tikpat.

Un vēl viens interesants moments. Mājizglītība nemanot sasniegusi tādus apmērus, ka vismaz 1,5 miljoni bērnu zinības apgūst vecāku pārraudzībā mājās; turklāt izglītības resora presē nesen parādījās publikācija, kurā atzīts, ka tie bērni, kuri mācās mājās, par pieciem vai pat par 10 gadiem apsteidz vienaudžus, kas saņēmuši valsts garantēto izglītību.

Nedomāju, ka tuvākajā apskatāmajā nākotnē atbrīvosimies no skolām, vismaz savā šīs zemes mūžā es to nepiedzīvošu. Tomēr, ja reiz mēs vēlamies nepieļaut, ka sabiedrība turpina virzīties vispārēja truluma un stulbuma virzienā, jāsaprot, ka izglītošanas institūcijas labi dresē, bet neizglīto šā vārda īstajā nozīmē; turklāt dresūra kā pamatprincips ir sistēmai raksturīga, būtiska īpašība. Iemesls šādai situācijas struktūrai nav vis mazkvalificēti pedagogi, kuru gan arī netrūkst, vai/un nepietiekams finansējums, bet gan tas, ka zināšanu apguve un skolās ieviestā mācīšana nav un nevar būt identiskas.

Skolas koncepciju izgudroja mācīti vīri un sievas; tā bija programma, kuras īstenošana valstij dod instrumentu iedzīvotāju vadīšanai. Izpildot priekšrakstus un saistošos noteikumus, skolu uzdevums ir ražot pilsoņus ar stereotipu un manipulējamu domāšanu ar standarttipa reakciju uz ārējiem kairinātājiem. Iedzīvotāju uzvedība kļūst kontrolējama un prognozējama, tātad arī vadāma.

Skolas šo programmu īsteno visai efektīvi. Sabiedrībā, kurā aug sašķeltība pa vertikāli un pa horizontāli, sabiedrībā, kur tikai «sekmīgie» ļaudis spēj būt neatkarīgas, psiholoģiski pašpietiekamas un par sevi pārliecinātas personības, (jo sabiedrībā nav reālu spēku, kas spētu aizsargāt vājos un palīdzēt atkarīgajiem tikt vaļā no viņu atkarībām), mūsu skolu absolventi, kā jau iepriekš teicu, ir izgatavoti bez sava «es», bez individualitātes iezīmēm; to aizmetņi mācību procesā ir nokniebti. Šie noizglītotie spēj pārdot parfimēriju un mobilos tālruņus, pārlikt dokumentus no vienas kaudzītes otrā, atbildēt uz telefonzvaniem, veikt standartizētus aprēķinus pēc iepriekš izstrādātām formulām. Saprotams, ka no spējas patstāvīgi spriest vai mākas pieņemt neordinārus lēmumus, vai no spējām paspīdēt ar individualitāti raksturojošām personības iezīmēm nav ne smakas!

Būt par skrūvīti sistēmā līdzās saviem vienaudžiem – cilvēkskrūvītēm ar tādu pašu sociālo statusu – ir absurda un cilvēka būtībai pretdabiska situācija.

Absurdi un pretdabiski ir labākos dzīves gadus dienu no dienas iztērēt, pārvietojoties no kameras uz kameru, tiklīdz atskanējis zvans vai gongs – iestādījumā, kas nepieļauj privātās telpas esamību un pat ielaužas katra cilvēka vienīgajā kaut cik drošajā patvērumā – viņa mājoklī – pieprasot, lai tu izpildi šā iestādījuma uzdotos mājasdarbus.

«Kā gan viņi iemācīsies lasīt?» tu jautā. Un es tev atbildu: «Atceries, kas notika Masačūsetsā...»

Nevajag aizmirst arī, ka Amerikas Savienotajās Valstīs cilvēki, kuri māk lasīt, rakstīt un rēķināt, īpašu cieņu un atzinību nebauda. Mēs esam muldoņu valsts; gudru domu paudējiem, lieliem runātājiem vairāk maksā, par viņiem sajūsminās tādi paši gudrinieki; arī tāpēc mūsu bērni tarkšķ bez mitas, atdarinot TV zvaigznes un šovu elkus vai, kā vēl mēdz teikt, ikonas, ko izveidojuši TV, PR un skolu speciālisti.

Palīdzēt apgūt zinību pamatus nav viegli, jo tie vairs nav iekļauti vērtību skalā sabiedrībā, ko esam paši izveidojuši.

Mūsdienās bērnu dzīvi kontrolē divas trīs sabiedrības institūcijas: internets, TV un skola – tieši tādā secībā, kā uzrakstīju. Reālo pasauli ar tās izaicinājumiem, viedumu, pastāvīgumu, vērtību nemainīgumu, atturību, mērenību, savaldīgumu un taisnīgumu šie trīs mediji noved līdz konstanti nepārtrauktai abstrakcijai. Gadsimtiem ilgi bērnība un jaunība bija darba, darbības un nodarbību laiks; bērni strādāja par bērniem, spēlēja veikalos vai ģērba lelles.

Vēl ne pārāk senos laikos dzīve bija īsta. Bija arī tāda cilvēku kategorija kā darbaudzinātāji – tie bija cilvēki, kas nevis ar runāšanu, bet gan ar savu darba tikumu, ar savu dzīvi topošajam pilsonim bija piemērs, no kā mācīties, kas un kā darāms.

Liela daļa reālās on-line dzīves tika veltīta sabiedriskām norisēm, katrs varēja izvēlēties savu darbības; mājas pavarda labiekārtošana un vēl ducis citu darbu un darbiņu bija par ķīlu puišu kļūšanai par īstiem vīriešiem un meiteņu – par īstām sievietēm.

Un tagad jūsu uzmanībai – bezkaislīga statistika.*

No 168 stundām nedēļā bērni guļ 56 stundas. Atlikušās 112 tiek izlietotas primāro dabisko vajadzību apmierināšanai un personības attīstībai.

55 stundas nedēļā bērni skatās TV. Tātad pilnvērtīgai attīstībai atliek 57 stundas nedēļā.

Skolā paiet 30 stundas nedēļā; astoņas stundas nedēļā, lai sagatavotos mācībām un ceļā uz skolu un no tās. Septiņas stundas nedēļā – mājasdarbu pildīšanai; pavisam 45 stundas. Viss šis laiks – vecāku un pedagogu kontrolēts. Neatliek personīgā laika un telpas. Vēl vairāk – ja bērns izrāda iniciatīvu un izmanto laiku un telpu tā, kā sadomājis pats, parasti seko sods «par patvarību».

Tātad atliek 12 (!) stundas nedēļā, un par šo laiku varētu teikt, ka tas nu tā kā būtu bērna paša pārziņā. Tomēr gadās, ka bērni arī ēd, lai gan mūsdienās ēšana lielākoties notiek pie datora monitora vai TV ekrāna. Un tomēr – pat ja ēšanai un, teiksim, sevis apkopšanai atvēlētu sešas stundas nedēļā, tad «tīrais» atlikums ir trīs stundas. Tik vien? Toties tad, ja ģimene, kurā bērns dzīvo, ir labāk nodrošināta, mazāk laika tiek tērēts TV seriāliem, bet ietaupītais laiks tiek novirzīts gan citām komercizpriecām, kas prāta attīstībai neko nedod, gan arī privātstundām tajās jomās, kas gan vispārīgai attīstībai ir visnotaļ noderīgas, tomēr intelekts tajās nepiedalās.

Šajā situācijā arī šeit rezultāts ir atkarīgas būtnes – cilvēciņi, kam nepatīk patstāvīgi domāt un kas pat nezina, kā to dara.

Izvēlētās nodarbošanās bezjēdzīgums un izveidojušos atkarību apmierināšana, ja vērtē adekvāti, atbilstoši reālās dzīves kritērijiem, lūk, šīs ir mūsdienu sabiedrības nacionālās īpatnības, un es esmu pārliecināts, ka internets, skola un TV ir šo situāciju determinējoši faktori.

Gribu pastāstīt tev, lasītāj, kā bērnus ietekmē tas, ka viņiem tiek atņemts laiks – laiks, kas domāts attīstībai, – un brīvprātīgā piespiedu kārtā tiek tērēts abstrakcijām. Tev jāsadzird mani, jo pēdējā laikā sāk aptrūkties ne vien to, kuri šo visu spēj ne tikai dzirdēt – to ir trūcis vienmēr! –, bet arī saklausīt; sāk aptrūkties arī to, kuri nosauc lietas to īstajos vārdos, lai atvērtu acis tiem, kam tās ir.

Jums jāzina, ka jebkura reforma, mainot sekas, kļūst formāla un nemaina situācijas struktūru; to var salīdzināt ar grūstošas ēkas fasādes nokrāsošanu, turklāt vēl šādam pasākumam atvēlētie līdzekļi tiek izmantoti pavisam citos nolūkos. Par to turpmāk.

Vislielākais šķērslis ideju īstenošanas ceļā ir ietekmīgi, ar reālu varu paši sevi apveltījuši sociālie veidojumi, kas gūst finansiālu, pozicionālu un citādi visādi materiālu labumu no skolu sistēmas tādā formātā, kādā tie funkcionē patlaban. Un, protams, kurš gan visskaļāk sauc «ķeriet zagli!»? Šīs sociālās grupas, protams, būs labi pašargumentētas, apgādājušās ar lozungiem par bērnu glābšanu etc, etc, radot virtuālu šķietamību par aktīvu un pašaizliedzīgu darbību visas cilvēces bērnu labā.

Mums jātiek tam visam cauri – man un jums, nezināmie lasītāji un nezināmās lasītājas –, lai jaunas balsis un jaunas idejas sadzirdētu visi. Protams, paradoksāli ir tas, ka arī šādas informācijas pasniegšanai jālieto tie paši publiskās telpas līdzekļi, ko savām vajadzībām izmanto masu apmiglošanas un komercizklaides, reklāmas aģentūras. Paradokss ir tanī apstāklī, ka informācijas pasniegšanas veids kļūst arvien uzbāzīgāks, bezkaunīgāks, bet publikas dabiskā aizsargreakcija «nedzirdēt, ko saka», ja to maļ n-tās reizes, ir hiperattīstījusies. Līdz ar to visuresošā reklāma ir izdarījusi lāča pakalpojumu arī man, arī mums, jo publika visu dzird un neko neklausās. Un, ja nu arī atskan kaut kas prātīgs un derīgs, tad laiž gar ausīm arī to  – visu.

Ir vajadzīgas atklātas debates, bet ne «speciālistu» viedokļi. Speciālisti izglītības jomā ir vai nu apmulsuši no kretinēšanas biezā viļņa, kas nāk no tiem pašiem sabiedrības apmiglošanas līdzekļiem un pārklāj arī viņus pašus, vai arī saprātīgi atstrādā savu aldziņu no tās pašas sistēmas līdzekļiem, kas domāti cēliem mērķiem. Arī viņi ir globalizācijas un centralizācijas kalpi – pat vergi! – un vienlaik upuri, pat ja to neapzinās, un ciniski nelieši, ja saprot, kas notiek.

Lai tie, kam ir ausis, klausās un dzird, lai tie, kam ir acis, lai skatās un redz!....

…

Skolā nav jānīkst, bet gan, cik vien ātri kājas nes, jāsteidzas mājās

«Mēs radījām nākotni,» viņš teica,

Un neviens no mums neiedomājās,

Kādu konkrēti nākotni mēs esam radījuši.

Un, lūk, mūsu radītā nākotne ir klāt!»

Herberts Velss. «Kad gulētājs pamodīsies»

Apbrīnojami, cik daudzi par saprātīgiem uzskatāmi ļaudis domā, ka ģimenes kā sociālas institūcijas prestiža kritumu un skaitliskā daudzuma samazinājumu radītās problēmas – to skaitā bērnu, pusaudžu, jauniešu vidē – var atrisināt, pastiprinot, intensificējot, uzlabojot, pilnveidojot valsts ierēdņu nomonopolizēto izglītības sistēmu.

Efektīvs solis šo problēmu risināšanas virzienā šiem ierēdņiem šķiet skolā pavadītā laika palielināšana, pagarinot mācību dienu, nedēļu, pat mācību gadu. Ģeniāli, lai neteiktu vairāk! Manuprāt, izskaidrojums ir vienkāršs: dižrīļas, stratēģi, plānotāji un citi speciālisti ir tik ļoti tālu no reālās ikdienas dzīves ar visiem tās apdraudējumiem un uzdevumiem, kas jārisina tūlīt un tagad, ka neizprot atšķirību starp jēdzieniem «ģimene» un «kopiena», no vienas puses, un šo jēdzienu pretstatījumu «mehāniski izveidota ļaužkopa».

Jā, iekšēju vajadzību pēc ģimenes, pēc ģimeniskuma cilvēku attiecībās izjūt, vēl izjūt katrs, lai gan dehumanizētā un degradētā sabiedrībā īsta ģimene tiek iznīcināta un aizstāta ar tādām surogātģimenēm kā korporācijas, biedrības utt. reālajā sabiedrības darbībvidē, gan arī ar sociālajiem portāliem virtuālajā publiskajā vidē.

Savukārt mehāniski veidota ļaužkopa ir tas, ko piedāvā valsts.

Šādā kontekstā socioinženieri nonāk pie secinājuma: ja neefektīvi funkcionējošu sabiedrisku struktūru nomaina ar funkcionējošu, problēma ir atrisināta, turklāt savā risinājumā viņi pamatojas uz paviršu un jau savulaik stipri nodeldētu tēzi, ka «cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks».

Es kategoriski nepiekrītu šādam galīgam secinājumam, ka «jelkāda organizācija spēj aizstāt ģimeni», turklāt ļoti labi saprotams, ka tā laika palielināšanai, ko bērns pavadīs skolā, sekos gan šā resora ierēdņu skaita palielinājums, gan arī finansējuma pieaugums to uzturēšanai. Tāpēc ļaujiet man paskaidrot, kāpēc bērniem jāmūk no skolas, respektīvi, jāuzturas skolā iespējami mazāk.

Cilvēki, kas atbalsta mūsu izglītības resoru, parasti ļoti augstu vērtē dažādas sabiedrības struktūras un to pozitīvos aspektus, nespējot vai nevēloties pamanīt negatīvos. Savukārt es uzskatu, ka jebkura sabiedriska struktūra, pat «laba», izsūc pēdējo dzīvības sulu no ģimenēm, kas vēl ir saglabājušās. veidojumi formāli risina cilvēku problēmas, lai gan cilvēks pats spēj iemācīties atrisināt savas problēmas nesteidzīgā, organiskā, pakāpeniskā procesā, kura raksturīgākās iezīmes ir sevis apzināšanās, sevis iepazīšana un spēja sadarboties ar citiem cilvēkiem.

Paņemsim kaut vai piemēra pēc liekā svara problēmu. Tai ir arī ķirurģisks risinājums ar tūlītēju rezultātu, tomēr, kā man teica, 95% nelaimīgo, kas šādi mēģinājuši atrisināt šo problēmu, nekur nav nonākuši jeb nonākuši tur, kur bijuši. Izgrieztais liekums ātri vien atjaunojies. Arī citi paņēmieni, teiksim, dažādas plaši reklamētas diētas, ir tikpat neefektīvas.

Paši zināt, kāpēc – tas viss ir tikai cīņa ar sekām, par cēloņiem nemaz neiedomājoties. Tas attiecas arī uz citām dzīves norisēm: studentu grupa, kas apgūst tiesībzinātnes, spēj apvienoties, lai sekmīgi nokārtotu eksāmenu, bet pēc tam juridiskajā privātpraksē viss jādara katram pašam.

Pozitīvajam efektam, kas rodas, konsultējoties ar nozaru ekspertiem un viņu ieteikumus izpildot, bieži vien rodas blakne – cilvēks zaudē savu brīvo gribu. Tieši tāpēc cilvēks apspriežas ar savu ārstu, advokātu, frizieri, zobārstu, garīdznieku utt., paskaidrojot, ko tieši viņš vēlas, nevis bez iebildumiem pieņem to, ko speciālisti, savtīgu nolūku vadīti, viņam piedāvā, tieši tāpēc cilvēks pats sev pagatavo maltīti, nevis ēd restorānā vai ātri uzsilda saldētus pusfabrikātus; dara daudz ko tādu, kas apliecina viņa aktīvo līdzdalību viņa paša personīgajā dzīvē. Īsta, pilnvērtīga sabiedrība ir ģimenes, kas pašas organizē savu dzīvi, sakārto to.

Organizācijām toties nav vajadzīgs cilvēks kā daudzšķautņaina, individuāla personība, toties to darbībai ir vajadzīga iespēja manipulēt ar cilvēku pašu šo organizāciju interesēs, un bieži vien no altruisma, kas tiek pozicionēts to lozungos un devīzēs, nav ne smakas. Ja jūs darbojaties kādā biedrībā vai partijā, tā neprasa no jums jūsu individualitātes izpausmes – īpaši nedabisks stāvoklis, pie kura cilvēks gan ātri vien pierod. Organizācija piedāvā cilvēkam iespēju atrisināt kādu jautājumu, parasti ļoti ierobežojošu. Būtībā tas ir darījums ar astaino, kam vispirms tiek atdots mazais pirkstiņš, jo apmaiņā pret solījumu iespējami gūt nezināmā nākotnē panākumus, cilvēkam jāatsakās no savas personīgās viengabalainības. Ja noslēgsiet pārāk daudz tādu darījumu, jūs sadalīsiet sevi pa daļām, un neviena no tām nebūs pilnībā cilvēciska. Bet laika, lai apvienotu šīs daļas vienā veselā, vairs nebūs. Tāds liktenis ir lemts daudziem funkcionāriem, bet tas savukārt sagādā darbu tiesām laulību šķiršanai, ģimenes konsultantiem un psihoterapeitiem.

Tāds, lūk, ir neapskaužamais sabiedriski aktīva darbinieka liktenis.

Fragmentācija, ko izraisa pārmērīga aizņemtība biedrībās un struktūrās, sagrauj personību; rodas iespaids, ka cilvēks vairs nespēj kontrolēt savu dzīvi. Un tiešām – tā tas arī ir. Ja godīgi izanalizē pašreizējās izglītības un sabiedrības krīzes cēloņus un ja tiešām ir vēlēšanās rast risinājumu, jāpasaka: skola kā sabiedrības attīstību organizējoša struktūra ir mūsdienu dzīves agonijas katalizators.

Iespējams, tev, lasītāj, vēl vajadzīgs apstiprinājums manis teiktajam, lai gan miljoniem cilvēku jau sākuši iet šo ceļu, un, tiklīdz viņu panākumi kļūs zināmi plašākai publikai, sabiedrība šim fenomenam pievērsīs vēl lielāku uzmanību.

Un, ja kāds vēl nav dzirdējis – labas izglītības iegūšanai nepavisam nav obligāti jāsēž diplomētu pedagogu lekcijās un jātērē laiks oficiāli licencētās izglītības iestādēs. Atļaujiet paskaidrot, kā darbojas mehānisms, kas šādu oficiāli licencētu izglītības apguvi padara nekvalitatīvu un neefektīvu. Un, ja jūsu arguments ir «tā ir bijis vienmēr», tad ziniet: ir bijuši arī vēl citi laiki!

Obligātā izglītība skolu kombinātos ir visai nesens izgudrojums. Vēl pirms gadiem 30 varēja brīvi elpot; nesmacēja masu apmiglošana pēc skolas stundām. Tagad ir citādi, jo masu informēšanas un manipulēšanas formas, internets un TV, ir visaptverošas un ieņem paliekošu vietu sabiedrības dzīves norisēs pēc skolas. Nacionālā jaunatnes izglītošana līdz 1960. gadam bija tikai grotesks joks, toties tagad masuļi piepildījuši publisko telpu līdz augšai, un rezultātā sabiedrībā radusies tāda pati atkarība – ieejot mājā, ieslēgt TV –kā pīpmanim, kas smēķē cigareti pēc cigaretes. Tā nav drāma, tā ir traģēdija vairākos cēlienos!

Kad tiek apskatīta dažādu institucionālu veidojumu  – skola, koledžas, bruņotie spēki, lielas korporācijas un valsts aģentūras – būtība kopienu kontekstā, parasti tiek ignorēts fakts, ka tās nav nekādas kopienas, bet gan organizācijas. Atšķirībā no kopienām organizācijas, kā jau teicu iepriekš, ļauj ļaudīm komunicēt ļoti šaurās robežās, šaurā vienu vai nedaudzu apvienojošu pazīmju, parametru spektra daļā.

Lai gan lielās organizācijas aktīvi manipulē ar tādiem korporatīviem rituāliem kā firmu rīkotas Ziemassvētku ballītes, prezentācijas vai/un sporta svētki, cilvēki – struktūras pamatelementi – pēc šāda korporatīva kopības akta dodas mājup pa vienam. Un, lai gan kollēgas dažkārt sniedz humānu palīdzību ārkārtējos gadījumos, organizāciju darbinieki bēdu brīžos cieš vientulībā – ja vien tiem nav savas ģimenes, savas kopienas, kas nelaimē palīdz ar līdzjūtīgu vārdu un ne tikai.

Šis pseidokopienisms attiecas arī uz studentu kopmītnēm, vispievilcīgāko veidojumu, kāds vien var tikt jaunam cilvēkam un kas ārēji līdzinās kopienai. Un tomēr –mēģiniet atcerēties no studiju laikiem savus kopmītņu biedrus, un jūs konstatēsiet, ka neatceraties nedz vārdus, nedz pat sejas.

Un kurš gan nav sevi pieķēris pie domas, ka labprāt nevēlētos sastapt kādreizējos studiju biedrus un biedrenes obligāti brīvprātīgā salidojumā pēc n gadiem? Bet par to mazliet vēlāk.

Lielos vilcienos vadības rūpēšanās par tās darbiniekiem ir augstākā mērā liekulīga, divkosīga: šo uz cilvēka kā indivīda sentimentalitātes izveidoto un apzināti ekspluatēto fenomenu vēl apjēdzis retais, tomēr jāteic, ka tas ir biedējoši. Šī ārēji emocionālā cilvēku uzvedība jelkādā sabiedriskā veidojumā atgādina lugu, kurā jau iepriekš uzrakstīts scenārijs jāpielāgo sižeta prasībām. Turklāt tas viss nenotiek ļaunprātības dēļ. Gluži vienkārši organizācijas vidē personība nespēj izpausties visā dziļumā un emociju bagātībā, kā tas ir raksturīgi attiecībām ģimenē vai/un kopienā.

Tas, kurš jutis emocionālu tuvību ar saviem kollēgām sporta komandā, bet pēc kāda laika aizmirsis izcilāko komandas biedru vārdus un pat viņu sejas vaibstus, sapratīs, par ko ir stāsts. No otras puses, vai jūs varētu iedomāties, ka nav iespējams atcerēties, kā izskatās kāds tuvāks jūsu radinieks?

Ja cilvēks laikus nepamanīs, ka no viņa dzīves aizslīd, izzūd vai pat ir izzudusi īsta kopiena, jo visu viņa dzīvi savā kontrolē pārņēmusi organizācija (firma, korporācija, biedrība), viņam var iestāties kas līdzīgs «foreļu bada» sajūtai, kas bija raksturīga pētniekiem, kuri savulaik pārtikā lietoja tikai saldūdens zivis. Lai gan forele pati par sevi ir garda, uzturvērtīga un remdē izsalkumu, cilvēks pēc kāda laika jutīs zvērīgu izsalkumu pēc kaut kā cita.

Tādas struktūras kā skola nav kopienas, tāpat arī zināšanas, apgūtas skolu sistēmā, nav izglītotība. Atbrīvojot jaunieti no vismaz 50% viņa laika, iespundējot to kopā ar citiem tieši tāda paša vecuma cilvēkiem, piespiežot sākt un beigt darbu no zvana līdz zvanam, pieprasot, lai cilvēki vienā un tajā pašā reālā laika posmā domātu vienas un tās pašas domas, vērtējot cilvēkus tāpat, kā cilvēki vērtē dārzeņus, skolas vardarbīgi apmaina dzīvu dzīvi kopienā pret kroplīgu surogātkopīguma mehānismu, parodiju par cilvēka dzīvi. Neviens skolas gadu pārbaudījumiem neiziet cauri bez zaudējumiem, bez skādes, kas nodarīta personībai – nedz bērni un pedagogi, nedz arī administrācija un vecāki.

Kopiena

rada apstākļus labākai dzīves kvalitātei, veidojoties situācijām, kad ikviens piedalās kopīgā darbībā – garīgā vai/un fiziskā. Katram šīs izpausmes ir atšķirīgas, bet šādi izpausties nav iespējams, ja atbilstoši skolas koncepcijai vairāk par desmit gadiem tiek tērēts tam, lai klausītos, ko runā citi, lai mēģinātu izdarīt to, ko viņi pieprasa, un uzvesties atbilstoši viņu prasībām. Šāda dresūra nevar neietekmēt visu atlikušo cilvēka dzīvi.

Ja kāds nav sapratis, paskaidrošu ar piemēru. Pilsētas reformu organizācija rīkos apspriedes, lai runātu par klaidoņiem, savukārt kopienai šie cilvēki bez noteiktas dzīvesvietas ir konkrētas personas, un kopienā tos sauks vārdā: Bens un Rons, Sems un Deivs, Toms un Miks. Kopienā cilvēki līdzdarbojas simt un vienā dažādā ārēji varbūt nesaskatāmā veidā, un emocionālais lādiņš no šādas mijiedarbības ir dzīvinošs un spēcīgs, uzpurinošs un uzmundrinošs, sakārtojošs un daudzveidīgs. Protams, es darbojos dažās organizācijās, tomēr, kā esmu secinājis, visnekaitīgākās ir tās, kuras nepretendē uz kopienas statusu, strikti nosaka savas darbības robežas un savā darbībā koncentrējas tikai uz to, lai sekmētu šauri konkrētu uzdevumu/pasākumu veikšanu. Toties tādai vampīrstruktūrai kā skola, jo tā atņem tās dalībniekam gan enerģētisko, gan fizisko spēku, gan arī reālo laiku, kas lieti noderētu kopienas iespēju un prasmju veidošanai un pilnveidošanai – un visu laiku pieprasot «vēl!» un «vēl!» – tādai struktūrai sirdī jāiedzen sērmūkšas miets un jāpienaglo pie zārka! Formālā izglītība ar savu alkatību un negausību kā vampīrs izsūc laiku, kas mums lieti būtu noderējis kopā ar bērniem, un šī sistēma – tāpat kā visas citas, ieskaitot TV – jau ir iznīcinājusi spēju veidot ģimeni un kopienu, spēju iekļauties ģimenē un iesaistīties kopienā. Lūk, tāpēc es apgalvoju, ka skolā jāpavada iespējami mazāk laika.

Kurš gan noliegs, ka organizācija spēj risināt šādus vai tādus uzdevumus? Protams, viņi spēj. Un tomēr viņi nav spējīgi atbalstīt cilvēku, palīdzēt tam emocionāli, garīgi. Pat ne baznīca – reliģiski dziļi emocionāls iestādījums ar savām tradīcijām, rituāliem un pretenzijām uz garīgumu savā dziļākajā būtībā ir kļuvusi konformistisks un oportūnistisks veidojums, ko galvenokārt interesē šīs pasaules materiālās lietas. Punkts.

Ekstrēma racionalitāte, kastas apziņa, konjunktūrisms, salts un cinisks aprēķins – tas viss ir pamatā maldīgam un kļūdainam cilvēciskās būtības skaidrojumam, tam pašam, ar ko grēkā krita franču apgaismības teorija. Savās labākajās cilvēciskajās izpausmēs ļaudis ir daudzkārt atšķirīgāki, dažādāki, nevis tikai vienkārši racionālas būtnes. Tieši tāpēc dators nekad nespēs aizvietot dzīvu cilvēku. Racionalitātes vārds ir aprobežotība.

Organizācija šķeļ sabiedrību: vispirms atšķeļ cilvēku no viņa būtības, pēc tam arī no citiem, aizbildinoties ar to, ka šāda lietu kārtība sekmē izvirzīto uzdevumu efektīvu risināšanu. Iespējams, tas tā arī ir, taču prieka no tā nav nekāda. Organizācija kultivē vientulību kā cilvēka stāvokli, lai spētu ar viņu efektīvi manipulēt. Organizācija nespēj mainīt savu ahumāno būtību, jo tad skādēs savas darbības sekmīgumam, pat apdraudēs savu eksistenci. Lielais noslēpums, kas pārklāj masu izglītības sistēmu, ir tas, ka skolas ārēji izskatās kā kopienas, bet savā būtībā tādas nav. Tieši tāpēc uzskatu, ka skolas ietekmes sfēras (sfēru) paplašināšana tikai padziļinās sabiedrības dezintegrācijas procesu, nevis to apturēs vai varbūt pat likvidēs.

Es šīs visas «vienkāršās patiesības» turpināšu atkārtot vēl un vēlreiz, kamēr jums būšu apnicis. Un vēl – visdažādākie sabiedriskie veidojumi, kas ārēji šķiet nekaitīgi, nodara milzīgu skādi ar to, ka kopienu raksturojošas pazīmes tiem ir tikai ārēji, un tie māna cilvēku, jo cilvēka iekšējā patiesā būtība alkst emocionāla un garīga piepildījuma.

Pat tādi nekaitīgi nodibinājumi kā, piemēram, bridža vai šaha klubs, mākslinieciskās pašdarbības pulciņš vai sociāli aktīvu pilsoņu apvienība, pat ja arī tie piedāvā īstenas draudzības un izpratnes vīziju, tomēr arī tur cilvēkam rodas dīvaina vientulības sajūta pūļa vidū, sajūta, kas tik raksturīga lielo pilsētu iemītniekiem. Kurš gan no mums vismaz reizi tā nav juties? Dalība vairākās organizācijās nesummējas kā piederības sajūta kopienai, kas nav atkarīga no tā, cik daudzās organizācijās jūs darbojaties un cik bieži zvana jūsu tālrunis.

No organizācijas nav jēgas gaidīt vairāk par to, ko cilvēks iegūst, tajā iestājies. Organizācijas nekļūst nedz labākas, nedz arī sliktākas: tās ir konstantas savā bezpersoniskumā Patoloģiska pārsātinātība, kas ar laiku rodas no paviršiem, virspusējiem cilvēku satiksmes atkārtojumiem, izpaužas gandrīz fiziskā nelabuma sajūtā, atklāsmē, ka «draugiem» un «kollēgām» jūs interesējat tikai tik daudz, cik lielā mērā jūs tiem spējat noderēt, ka viņus neinteresē jūsu dzīve, viņiem ir vienaldzīgas jūsu cerības, bažas, uzvaras un zaudējumi, panākumi un neveiksmes. Sapņi un ikdiena. «Draugi», grūtā brīdī nepatiesi apsūdzēti vienaldzībā, nekad draugi nav bijuši; viņi bija tādi paši organizācijas elementi, no kuriem nevajadzēja gaidīt neko citu, kā vien rūpes par «kopīgām interesēm» bezpersoniskas «vispārības» labā.

Un te nu jāteic, ka mūsu zemapziņas alkas piederēt kopienai un nespēja šīs alkas īstenot, mums darbojoties dažādās sabiedriskās institūcijās, dzen mūs izmisumā. Un atkal mēs izmisīgi cenšamies sameklēt kopiskuma oāzi, dibinām jaunas un jaunas ciešākas un mazāk ciešas attiecības, sevi mānām, ka mums ir izredzes būt patiesi vienotiem.

Lai kāda arī būtu semantiskā nozīme vārdiem «rūpes», «rūpniecība», «rūpals», rūpēties kādam par kādu nozīmē daudz vairāk nekā dāvana uz Ziemassvētkiem no korporācijas, kurā jūs strādājat, vai no biedrības, veidotas uz kopīgu interešu bāzes.

Cilvēku sabiedrībai attīstoties, vispirms veidojās ģimene, pēc tam kopienas, bet jau pavisam vēlāk – institūcijas, ko veidoja sabiedrība savu interešu apkalpošanai. Lielākā daļa no tā, kas sastopams dažādu formu un nodibinājumu saukļos par to mērķiem un uzdevumiem, manīgi paķerts no ģimenes.

Amerikas Savienotajās Valstīs, īpaši pēdējos 150 gados, sabiedriskās dzīves apoloģēti aicina paplašināt sabiedrisko institūciju lomu un palielināt to ietekmi uz ģimenēm un kopienām. Šie darboņi cenšas vadīt un pārvaldīt sociālos procesus, kā to darīja monarhi, lai gan te ir būtiska atšķirība: karaļvalstī ikviens varēja darīt, ko vēlas, aiz karaļa pavēļu sasniedzamības robežas; mūsu tehnoloģizētajā sabiedrībā valsts un citas masu apziņas ietekmēšanas institūcijas burtiski ielien guļamistabas gultā zem segas! Ja jūsu mājoklis un ģimene nespēj jums piedāvāt patvērumu, vēl jo ļaunāk jums! – tad glābiņa nav!

Politfilosofi un institucionālās dzīves apoloģēti apgalvo, ka sabiedriskie institūti daudz labāk nekā ģimene spēj nodrošināt sabiedrisko «kārtību, stabilitāti un drošību», tāpēc nevis cilvēkiem tie ir jāvada, bet gan tiem ir jāvada cilvēki. Institūciju līderi sevi pozicionē kā «lielos sintētiskos tēvus» miljoniem «asintētisko bērnu»; ar tiem, lasītāj, domādami gan tevi, gan arī mani. Šādā abstraktā kontekstā mēs visi esam viena virtuāla ģimene, un valsts mums ir gan «īstenā māte», gan «īstenais tēvs» vienlaikus, tātad mātišķi rūpējas par mums un tēvišķi pavēl pakļauties pavēlēm, apelējot pie lojalitātes.

Prezidents Kenedijs reiz teica: «Nejautājiet, ko valsts var izdarīt jūsu labā, pajautājiet labāk sev, ko jūs varat izdarīt valsts labā.» Tātad, ja jūs, iekniebjot sev ausī vai sānā, konstatējat, ka reāli eksistējat, bet valsts, kas it kā pieder jums ar visām bikšu lencēm, ir tikai verbāla abstrakcija, tad nepārprotami kļūst acīmredzami, ka prezidenta ieteikums nav nekas cits kā sintētiska «ģimenes tēva» filosofijas izpausme situācijas struktūrā, kur «sabiedrība» ir prioritāra, bet «ģimene» – sekundāra, tai pakārtota un pakļauta. Ja jums tas der, tad jau jūs droši vien noticēsiet arī tam, ka mūsu izglītības sistēmu var sakārtot ar vienkāršiem, mehāniskiem uzlabojumiem. Tomēr, ja jau jums šķiet dīvaini, smieklīgi un varbūt pat neomulīgi iztēloties jūs pašu un jūsu ģimeni kā valsts piedēklīti, tad es un jūs, es un tu, tad mēs esam vienoti, mūsu domas ir uz viena viļņa. Vai tagad jūs piekrītat man, ka skolas uzliktais noslogojums nav vis jāpalielina, bet gan jāsamazina.

Gribētu pakavēties pie postošām sekām, ko izraisa maldīgs apgalvojums par sabiedrisko institūciju kā prerogatīvu personīgajai un ģimenes dzīvei. Šī ietekme ir tiešām destruktīva un nāk no varas struktūras, korporācijas vai jel kādas citas organizācijas ar konkrētu darbības uzdevumu jomu kādā konkrētā tautsaimniecības nozarē.

Kā jau teicu, jebkuras organizācijas neatņemama sastāvdaļa ir cilvēku filtrs, kas izvētī ļaužu masu un atlasa indivīdus, ņemot vērā tai vien zināmus atlases kritērijus, parametrus. Skolā, piemēram, iesauc viena vecuma bērnus, lai gan dažkārt atlase notiek arī pēc citiem kritērijiem.

Un, ja rezultāts, kas iegūts atbilstoši šim ierobežojošajam kritērijam, tiek uzskatīts par panākumu etalonu, ja bērnam par galveno mērķi kļūst saņemt teicamu novērtējumu, kura īstenošanai vajadzīgs gandrīz vai viss viņa laiks un uzmanības sakoncentrēšana, ja par cilvēku tiek spriests pēc viņa panākumiem vai neveiksmēm šajā abstraktajā skrējienā, tad tas nozīmē, ka ir izveidots tāds sociālmehānisms, kas, savu fantastiski bezjēdzīgo būtību pratis konstiuēt kā būtisku, fundamentālu un obligātu, nenovēršami dehumanizē skolēnus, atsvešina viņus no sava «es», sarauj dabisko saikni ar vecākiem, no kuriem tie citos apstākļos būtu iemantojuši viņu iegūtās dzīves gudrības.

Laipni aicināti masu izglītības pasaulē, kas šo mērķi padarījusi par savu būtiskāko sasniegumu!

Un tomēr – vai tiešām jūs domājat, ka šis viss būtu paplašināms?

21. gadsimtā jāsecina, ka ASV, kas agrāk bija nopietna organizācija, tagad kļuvusi par institucionālu veidojumu. Lielajās pilsētās tikpat kā nav normālu iespēju veselīgai videi kopienu eksistencei. Daļēji tas saistīts ar imigrāciju, daļēji – ar ierobežotību telpā, daļēji – ar vides piesārņotību, tomēr galvenokārt ar dažādu institūciju un organizāciju nemitīgu konkurences cīņu par tiesībām, par iespēju kontrolēt visu un visus. Sirmgalvji un bērni izolēti no reālas dzīves, algotu darbu strādājošie izolēti no jauniešu un sirmgalvju dzīves – tagad pašos pamatos iznīcināta mūžsenā saikne, kas vienoja paaudzes. Šīs sabiedrības izraisītās nelaimes nav iespējams novērst mehāniski, ar mākslīgiem centralizētiem paņēmieniem. Tur, kur jaunatne un sirmgalvji iespundēti aiz atslēgas, nekādas dzīvotspējīgas kopienas nevar rasties.

Šur tur jau vēl apcirptā formātā šīs kopienas cīnās par savu eksistenci; lielākoties tur, kur iedzīvotāji spīvi aizstāv savas kultūras viendabīgumu un unikālumu, piemēram, Bensonhērstā Bruklinā vai Polišhilā Pitsburgā. Tomēr jāteic, ka kopiena pilsētās un priekšpilsētās ir nereāla ilūzija. Ja jūs pēc pārcelšanās no viena rajona uz otru vai no vienas pilsētas uz otru ātri aizmirstat līdzšinējos draugus un kaimiņus, jums būs skaidrs, par ko ir stāsts.

Šīs publikācijas, šā materiāla sarakstīšanas laikā 90%  ASV iedzīvotāju bija sakoncentrēti 50 pilsētās. Šādas koncentrācijas pamatā bija iepriekšējo vēsturisko notikumu tiešas sekas, un ļaudīm šādā situācijā nebija nekādu iespēju veidot savstarpējās attiecības kā kopienās. Šie priekšpilsētu un piepilsētu – pilsētu guļamvagonu – iemītnieki ir atsvešināti no savām personiskajām cilvēciskajām interesēm.

Kā gan citādi izskaidrojams, ka vēlēšanām reģistrējas tikai 50% balsstiesīgo amerikāņu un no šiem 50% tikai puse aizkļūst līdz vēlēšanu urnām. Divpartiju vēlēšanu apgabalos pietiek ar 1/8 visu apgabala iedzīvotāju balsu, lai vēlēšanas tiktu pasludinātas par notikušām – gan ar noteikumu, ka par abām partijām balsojums bijis aptuveni vienāds. Agrākos laikos piedalīšanās vēlēšanās bija katra pilsoņa godpilns pienākums, tagad – fakultatīvas tiesības, tātad tiešas un ātras sekas atsvešinātībai no dzīves veida, kāds tas būtu kopienā; vienaldzīga attieksme in toto attiecībā uz sociālpolitiskām norisēm.

Kad kopienas vietā ļaudīm tiek piedāvāts tās institucionālais surogātaizstājējs, ko pārstāv daudzskaitlīgas tīklveida struktūras (obligātas, skolu tīkla tips vai «brīvprātīgas», tādas kā darbavietas), kas atsakās no cilvēciskas daudzveidības, tad cilvēka pamatprasības tiek nopietni apdraudētas; situācija īpaši pasliktinās tad, ja šie procesi norisinās bērnu vidē. Institucionālie mērķi, lai cik objektīvi, racionāli, cēli un saprātīgi tie būtu, nespēj būt harmoniskā sasaistē ar cilvēka personības individuālo mērķu unikalitāti. Neatkarīgi no tā, cik kompetents un godprātīgs ir organizācijas vadītājs, pati šī organizācija per se ir amorāla, jo galvenais vērtēšanas kritērijs ir grāmatvedības bilance.

Organizācija ir struktūra, kas funkcionē, lai īstenotu pati savus mērķus, uzdevumus; neviens indivīds, atsevišķi ņemts, tai nav unikāls, bet gan ir vidējā statistiskā vienība. Sistēma turpina darboties līdzšinējā režīmā, pat nomainot visus darbiniekus. Organizācija ir materializēta ideja, tās darbinieki – tikai līdzeklis idejas īstenošanai! Sabiedrisko struktūru mērķis ir cilvēku unificēšana, novienādošana līdz prognozējamam un manipulējamam pūlim, bezveida masai, kas plūst turp, kur to novirza, lai īstenotu organizācijas mērķus, savukārt kopienas un to veidojošo ģimeņu eksistēšanas pamatā ir individualitāšu apvienošana to kopīga mērķa, kopīgu interešu īstenošanai. Pagriežot mūsu dzīvi no ģimenes–kopienas attiecībām uz sabiedriski institucionālām attiecībām, mēs būtībā uzstādām uz altāra mehānismu.

…

Izglītība lielā mērā ir personificētas jēgas meklēšana un personificēta mērķa uzstādīšana.

Nav saprotams, kā to iespējams izdarīt, ja bērni tiek turēti izolācijā no reālās dzīves.

Būtiska atšķirība starp kopienu un institūciju ir kopienas dabīgās fiziskās robežas. Tās vai nu pārstāj augt vai izbeidzas. Iemesls – kopienā un arī ģimenē katrs cilvēks ir unikāls, katrs, liels vai mazs, ietekmē visu citu kopienā vai ģimenē dzīvojošo apziņu un tātad uzvedību un rīcību.

Pastāvīga uzmanība jeb vienaldzības trūkums, kas raksturo attiecības kopienā, visiem vairāk vai mazāk materiāli nodrošinātiem kopienā iekļāvušamies ļaudīm ļauj izjust savas personības nozīmīgumu, jo cilvēka vērtība izjūtama tad, kad citi tai pievērš uzmanību. Uzmanību, protams, var iegādāties par naudu, tomēr īsta un nopirkta uzmanība ir divas pavisam atšķirīgas lietas.

Pseidokopienā dzīvi, kādu jūs dzīvojat fiziskā telpā kopā ar citiem, nemitīgi apdraud jums nepatīkamu cilvēku ielaušanās, un šāda tipa uzmanībai ir pilnīgi pretējs efekts. Pseidokopienas dzīvē cilvēks ir lielākoties anonīms un šo anonimitāti vēlas saglabāt, jo pretējā gadījumā ir neaizsargāts no visām pusēm pret citiem, ja tie uzzinās par viņa eksistenci. Pievērst sev uzmanību pseidokopienā iespējams tikai, šo uzmanību iegādājoties, jo pseidokopienā valdošās gaisotnes nosaukums ir – vienaldzība. Pseidokopiena ir tikai organizācijas cita forma: draudzība un uzticība nāk un iet, indivīda problēmas, to risināšana tiek deleģēta «speciālistiem», kas par to saņem naudu. Šādā kopienas surogātā gan bērni, gan sirmgalvji izraisa īgnumu, un visu pseidokopienas dalībnieku kopīgs sapnis ir vēlme atrast labāku pozīciju, nemitīgi mainot «sliktāku» pret «labāku».

Atšķirībā no dabiskām, dabiski izveidojušamies kopienām pseidokopienas un citas visaptverošas organizācijas, tādas kā, teiksim, skolas, maksimāli izplešas. «Vairāk» vēl nenozīmē «labāk», toties vienmēr nozīmē «ienesīgāk» cilvēkiem, kas ar šo paplašināšanu pelna. Tieši šis apsvērums prevalē aicinājumos nostiprināt un pastiprināt skolas nozīmi sabiedrībā: ļoti daudzi funkcionāri, sistēmai paplašinoties, spēs nopelnīt daudz naudas.

Atšķirībā no komplicētiem, bieži vien pragmatiķiem neizprotamiem un matemātiski neizmērāmiem priekiem un panākumiem ģimenē un kopienā bezpersoniskas organizācijas panākumi ir izmērāms lielums, ko nosaka matemātiska pārākuma izteiksme, atbildot uz jautājumiem: cik tev piecnieku? cik kg svara nometi? cik līgumu ar reklāmdevējiem noslēdzi?

Censonība ir organizāciju būtības pamatkomponents, un precizitāte, ar kādu izteikta vieta rezultātu, panākumu toptabulā, ir šādas «popmūzikas parādes» iecienīts vērtējuma stils. Un tas darbojas!

Savstarpēja privātuzņēmēju konkurence ir izdevīga to saražotās produkcijas pircējiem/patērētājiem gan kvalitātes, gan cenas kontekstā. Biznesam jāiet vienā solī ar progresu, modernām tehnoloģijām, konkurences rīcībā vienmēr jābūt adekvātam situācijas vērtējumam.

Censonībai izglītības organizācijā ir citi komponenti. Skolēni cenšas izpelnīties pedagogu labvēlību, un skolā šī labvēlība ir atkarīga no vairākiem subjektīviem momentiem; labvēlība vienmēr ir bijusi nedaudz patvaļīga, dažkārt pat postoša, destruktīva, labvēlība izraisa skaudību, īgnumu un ticēšanu brīnumam, kas ņems un nokritīs uz paplātes kā no mākoņiem. Savukārt pedagogiem jācīnās par administrācijas patvaļīgi izvēlētu labvēlību, kas arī būtībā ir subjektīva un no kuras ir atkarīgs, vai skolotājs dabūs «labu» vai «sliktu» klasi, labas vai sliktas telpas, mācību procesam vajadzīgo aprīkojumu utt., u. tjpr., kļūstot par paklausīgiem un iztapīgiem, liekuļojošiem un hiperlojāliem, būtībā ķīlniekiem.

Skolas (sub)kultūras pamatā ir labi izstrādāta un apgūta sodu un pamudinājumu sistēma; piecnieki un divnieki*, «zelta zvaigznes»**, «labas» un «sliktas» klases, jauns vai second-hand mācību aprīkojums.

Šādu mācību iestāžu sienās zaudē jēgu tas viss, kas dzirdēts līdz šim par ideāliem, gaišo nākotni, tas viss, kāpēc vispār cilvēki tiecas pēc zināšanām un ar pilnu atdevi strādā, lai tās iegūtu.

Patiesība per se  – vēl viena ūdensšķirtne, kas atdala kopienas un organizācijas. Kopienā, ja tu neturēsi kādam doto vārdu, par to uzzinās visi, un radīsies nopietnas problēmas. Savukārt visās lielorganizācijās meli savtīgu, organizācijas interešu motivēti, ir uzvedības norma, darba kārtība; tas ietilpst spēles noteikumos arī skolā – vismaz visās, kurās esmu strādājis. Tikai visstulbākie darbinieki nemelo, jo atmaskots melis nekādu īpašu sodu nesaņem, savukārt, ja izdodas melus apslēpt, ieguvums var būt visai prāvs. Tas, kurš visskaļāk brēc par netaisnību, riskē ar to, ka tiks iebiedēts, izolēts, vajāts vai pat represēts, visādi citādi kompromitēts. Taisnības cīnītāji nekad netiek paaugstināti karjerā, jo, reiz nostājušies pret organizāciju, var to izdarīt vēlreiz.

Reimsas katedrāle ir spilgtākais piemērs tam, ko spēj kopiena un ko mēs varam zaudēt (esam zaudējuši!), ja neizpratīsim starpību starp cilvēcisko attiecību neatkārtojamo vienreizīgumu un spēku, no vienas puses, un sociālā mehānisma, saukta par organizāciju, bezpersoniskumu, no otras puses. Reimsas katedrāli vairāk nekā 100 gadus cēla cilvēki dienu un nakti – bez jelkādiem mehānismiem. Visi strādāja brīvprātīgi, jo ļaudis vienoja apziņa par mērķa nemateriālo vērtīgumu; tas nebija vergu darbs, bet brīvprātība augstāka mērķa labad.

Nevienā skolā nemāca katedrāļu celtniecības pamatus. Kas gan bija tas dzinulis, kas lika cilvēkiem 100 gadus darboties kopus mērķim? Lai kas tas arī būtu, no šādas attieksmes, no šādām attiecībām derētu pamācīties. Mēs zinām, ka cilvēkus vienoja draudzība un ģimene; viņi zināja, kas tiem vajadzīgs. Pāvesti un arhibīskapi šajā pasākumā nepiedalījās; gotiskā arhitektūra radās kā nepastarpināta garīguma materializācija, iekšēji motivēta nepieciešamība; gotu garīgā bāka apgaismo to, kas spēj radīt brīvu cilvēcisku kopību, vienotību; tas ir etalons, ar ko var salīdzināt, novērtēt savu dzīvi.

Reimsā dzimtļaudis, zemnieki aizpildīja telpu ar brīnumskaistām vitrāžām, un nevienam pat prātā neienāca iemūžināt savu vārdu. Tagad nav zināms, kurš projektējis un radījis šīs vitrāžas, jo tolaik vēl neeksistēja institucionālas lielīšanās mūsdienu forma, kas korumpē kopienas garu. Gadsimtiem ejot, uzglabājies pierādījums īsta cilvēka darbam.

Kopienas ir brīvprātīgi veidojušās ļaužu grupas; tajās organiski iekļaujas ne tikai ģimene, bet arī draugi un kaimiņi. Jēdziens «ģimene» kopienā tiek lietots ļoti plaši, jo ciešas attiecības kopienā ir ne tikai radiem, bet arī citiem cilvēkiem ar radniecīgiem uzskatiem, attieksmi, dzīvesveidu u. tml. Kopienas ļaudis nedzīvo vienā ēkā vien, toties šo ļaužu mājokļu durvis allaž ir atvērtas savējiem, un ikdienā visi ir kā viena liela ģimene.

Tad, kad dzīves pilnvērtīgums, kura pamatā ir piederība ģimenei vai kopienai, tādu vai citādu iemeslu dēļ nav iespējams, tad vienīgā alternatīva – izņemot, protams, dzīvi nošķirtībā, vientulībā, – ir mākslīgas integrācijas meklējumi ar mērķi iekļauties kādā no daudzajām struktūrorganizācijām. Mākslīga integrācija, kas kontrolē tajā iekļautos cilvēkus un/vai cilvēku grupas – atcerieties, mēs runājām par studentu kopmītnēm un studentu interešu grupām – ļaudīm šķiet dzīvotspējīga un visaptveroša, tomēr ir vāja un virspusīga, šķiet stingra un konsolidējoša, bet pabakstot kļūst skaidrs, ka irdena; šķiet mūžīga, bet parasti beidzas, un, ja vien mēs neliekuļojam paši sev, šāda surogātkopiena [par to jau runāja Vonnegūts savā darbā «Kaķa šūpulis»] pieprasa pret sevi attiekties kā pret ģimeni. [Studentu korporācijas, korporeļi, rapieru cīņas. Cik gan tālu mēs no tā visa esam. Ir domubiedru irdenās grupiņas, ir bandas, kas izjūk, tiklīdz mainās «bandītu» darbadevējs vai kāds «bandīts» aiziet «strādāt» citur.]

Esiet laipni aicināti skolas pasaulē! Skolas reformai vajadzētu sākties ar to, ka skola pārtrauktu, izbeigtu funkcionēt kā cista, kā izolēts veidojums, kas aprij mūsu naudu, mūsu bērnus, mūsu laiku un neko nedod pretī! Vai tiešām mums vajadzīgas birokratizētas skolas ar ambīcijām, ar mācību programmām, kas mainās ātrāk nekā modes sezonas?

Sabiedrības informēšanas līdzekļos, publiskajā vidē izglītībai veltīti jautājumi tiek cilāti vai ik dienu. Periodiskajos izdevumos tiem tiek atvēlētas atsevišķas pastāvīgas slejas – «izglītība un kultūra», «kultūra un izglītība»... Par to – mazliet vēlāk.

Es bieži vien dzirdu, ka būtu vērts pagarināt skolas dienu, lai tā sāktos 9 no rīta un turpinātos līdz 17, un ka mācību gadam jāatbilst kalendārajam gadam.

Šur tur gan izskan viedoklis, ka ASV vairs nav lauksaimniecības valsts un ka bērni vasarā vairs nav jāpalaiž savā vaļā uz brīvlaiku, kas būtībā savulaik bija vajadzīgs arī tāpēc, lai palīdzētu novākt ražu.

Tiek prognozēts, ka jaunā tipa visaptverošā skola  bērniem dotu arī vakariņas, parūpētos par vakara izklaidēm, konsultētu un sniegtu medicīnisko aprūpi utt. Šāda virzība pārvērtīs skolu par kaut ko līdzīgu sintētiskai ģimenei bērniem, kā tiek apgalvots, no nelabvēlīgām ģimenēm, turklāt izlīdzināšoties tālākizglītošanās izredzes bērniem no dažādām ģimenēm.

«Man, skolotājam ar pieklājīgu darba pieredzi, gan šķiet, ka skola pati ir vienlaik nopietns cēlonis un nelabvēlīgu ģimeņu rašanās sekas. Skolai [tāpat arī jebkuram sociālā tīkla veidojumam, kaut vai FarmVille, Facebook vai tam pašam draugiem.lv] ir pretenzijas īstenot kopienas, ģimenes funkcijas. Skola nošķir bērnus no vecākiem un itin kā speciāli dara visu, lai vecākiem nebūtu iespēju līdzdarboties, lai bērnam un vecākam būtu interese vienam par otra dzīvi. Skola apspiež ģimenes dzīvi, atņemot laiku, kas vajadzīgs ģimenes pilnvērtīgai attīstībai un veselīgu attiecību veidošanai, turklāt pēc tam apsūdz ģimeni vājumā.

Situāciju var salīdzināt ar ļaunprātīga cilvēka uzvedību, kurš, nenogaidījis ekspozīcijai vajadzīgo laiku, izvelk fotogrāfiju no attīstītāja, lai pierādītu, ka fotogrāfs nekur neder. Ne pārāk sen Masačūsetsas senators atzina, ka pirms pārejas uz obligāto skolas izglītību analfabētu viņa pavalstī esot bijis mazāk. Šāds konstatējums ir pārdomu vērts: skolas jau sasniegušas savu augstāko līmeni, un skolā pavadāmā laika patēriņš situāciju vēl pasliktinās.

Lai kas un kāda arī būtu izglītošana, tās uzdevums ir cilvēku padarīt par personību, nevis par konformistu/dārzeni, ciniķi/bezprincipu zagli.

Izglītības uzdevums ir izveidot cilvēka unikālo «es», kas spētu atbildēt uz jebkuru jautājumu, adekvāti rīkoties jebkurā, arī nestandarta situācijā. Un te nu mēs peldam... Garīgi bagāts cilvēks ir cilvēks, kas mīl savu darbu, ģimeni, sievu, bērnus, kam ir labas attiecības ar kaimiņiem, kurš zina, kas ir būtisks šajā dzīvē, kas zina, kā nomirt un kā dzīvot.

Izglītošanas attīstības pamatpostulātus ASV ietekmējusi teorija, kuras pamatā ir apgalvojums, ka «ir tikai viens vienīgs pareizais ceļš» augsmei, attīstībai un briedumam. Tā ir sena ēģiptiešu ideja, kas attēlota kā piramīda ar aci virs tās un ir labi saskatāma uz dolāra banknotes reversa. Katrs cilvēks šīs idejas kontekstā ir akmens bluķis ar savu noteiktu vietu šajā piramīdā. Šī teorija tiek piedāvāta dažādās variācijās, bet kopumā tās visas pauž pasaulsuzskatu par gudro, viedo, redzīgo un saprotošo kontroli pār citiem, par virskundzības ideju, un intervences stratēģiju, lai šo varu noturētu.

Iespējams, šī teorija bija ļoti derīga faraoniem, taču mums tā nekādu labumu nav devusi.

Runājot par faraoniem, acīm un čiekuriem pāvesta zizlī [Sk. «pasaules gals 2012. gadā» – bet par to mazliet vēlāk], vēsture tomēr neapstiprina tēzi par to, ka jebkurā attīstības un personības veidošanās procesā jādominē tikai vienai idejai. Jāteic gan – šādas idejas propagandētāji vēl nekad nav bijuši tik tuvu panākumam, idejas faktiskai (un praksē realizētai!) īstenošanai. Bišu dūkšana stropā, kas tik ļoti atgādina mūsu sabiedrību, kā to tik neparasti precīzi nopravietoja sers Frensiss Bēkons un raksturoja, mākslinieciski attēloja Herberts Velss savā darbā «Kad guļošais pamodīsies», vēl nekad nav bijusi tik skaļa un uzmācīga un vienlaik notrulinoša un iemidzinoša, kā tas ir tagad.

Personīgās dzīves per se, cilvēciskās daudzveidības un individualitātes aizsardzība ir atkarīga no tā, kā mēs audzinām jaunatni. Bērni mācās no tā, kā viņi dzīvo. Iespundējiet bērnus klasē, un viņi nodzīvos savu dzīvi neredzamā sprostā, viņiem nebūs kopienas dzīves pieredzes; visu laiku pārtrauciet viņu nodarbošanos ar zvaniem un gongiem, un viņi pieradīs, ka jebkurš, pat vissvarīgākais darbs var tikt pārtraukts visnepiemērotākajā  brīdī; piespiediet viņus izlūgties atļauju aiziet pačurāt, un viņi kļūs pielīdēji un meļi; izsmejiet viņus, un viņi norobežosies no jums, ierausies sevī; nokauniniet viņus, un viņi atradīs simtiem paņēmienu, lai atriebtos jums. Ieradumi, ko iepotē tādas lielmēroga organizācijas kā skola – un ne tikai –, ir neatgriezeniski un ved pretī iznīcībai.

Es, misters Gato, praksē esmu pārliecinājies, ka masveida izglītošanas teorija un prakse ir fatāli amorālas, jo nespēj kalpot nacionālas idejas demokrātiskas loģikas attīstībai tāpēc, ka neatbilst demokrātijas pamatprincipiem. Demokrātijas pamatprincips joprojām ir labākā, adekvātākā nacionālā ideoloģija, bet patlaban tas nedarbojas – tiek noboikotēts un ignorēts, noslāpēts un nomākts; saucot lietas īstajā vārdā – iznīcināts.

Skolas, kurām mēs esam ļāvuši attīstīties, veidotas no bizantiska gobelēna – ar balvām un sodiem, ar pamudinājumiem un aizliegumiem. Darbs, lai saņemtu oficiālu iestāžu labvēlību, teicamu novērtējumu un citas subordinatīvas etiķetes, birkas – ar izglītību tam visam nav nekāda sakara; tā ir verdzība, ne brīvība.

Masu izglītošana kropļo bērnus, kretinē tos, vienlaikus pretendējot uz to, ka šī sistēma ir identiska īstenai zinību apguvei. Monopolizētā izglītošana iztukšo mūsu kabatas, – kā to jau paredzēja Sokrats pirms gadu tūkstošiem.

Pozitīvu pieredzi, kas māca, pašapziņu, kas ir šā procesa katalizators, var iegūt bez maksas. Naudu ar to nenopelnīsi. Toties skolu sistēma ir lieliska barošanās sile, kas kļūst arvien demagoģizētāka tās funkcionāru īsto mērķu nomaskēšanai.

Pirms vairāk nekā pusgadsimta Bertrans Rasels, iespējams, izcilākais 20. gadsimta matemātiķis, filozofs, turklāt Anglijas karaļa radagabals, saprata, ka masveida izglītošanai ASV ir dziļi antidemokrātisks mērķis ar uzdevumu izveidot mākslīgu nacionālo vienotību pēc korporatīva principa, iznīdējot cilvēcisko īpašību daudzveidību un nobīdot malā šīs daudzveidības kalvi – ģimeni. Lords Rasels visai pamatoti uzskatīja, ka masveida izglītošanas produkts ir viegli atpazīstams; tāds ir amerikāņu skolēns – bez intelektu veidojošām īpašībām, māņticīgs, par savām spējām mazpārliecināts, ar mazāku, pēc Rasela definīcijas, «iekšējo brīvību» nekā skolēns jebkurā citā Raselam zināmajā valstī. Šie skolnieki un skolnieces kļūst par pilsoņiem un pilsonēm ar vāju raksturu un vienlīdz nicinošu attieksmi pret izcila prāta izpausmēm un estētiku, kā arī ar nespēju tikt galā ar krīzes situācijām personīgajā dzīvē.

Amerikāņu nacionālā vienotība vienmēr bijusi amerikāņu dzīvesveida centrālā problēma – jau kopš kontinenta iekarošanas laikiem. Tas bija aktuāli 1790. gadā, tas, ļoti iespējams, ir vēl aktuālāk tagad, pēc vairāk nekā 200 gadiem. Jau pilsoņu kara laikā mēs sākām meklēt daudz ātrākus ceļus, lai vēlamo vienotību panāktu ar mākslīgiem paņēmieniem. Obligātā izglītošana kļuva par vienu no tiem. «Grābiet bērnus!» aicināja Džons Kotons koloniālajā Bostonā. Šī ideja šķita tik pievilcīga, ka ļautiņi, kas stāvēja un krita par «vienotības» ideju, tā arī darīja. Bija vajadzīgi 30 gadi, lai lauztu sīksto pretestību, bet ap 1880. gadu vēlamais kļuva par esošo – bērni bija savaņģoti. Pēdējos 40 un vairāk gados pūlis, kas akli sludina «vienīgo pareizo attīstības ceļu», vēl arvien nesekmīgi mēģina saprast, kas tad īsti būtu iesākams ar «tiem bērniem».

Iespējams, pienācis laiks izmēģināt citas metodes. «Stipri žogi – labi kaimiņi,» teicis Roberts Frosts.

Tikai tad, kad cilvēks pats jūtas labi, viņam var rasties labvēlīga attieksme pret citiem. Bet mēs esam pietuvojušies vienotības problēmai mehāniski, itin kā tas būtu inženiertehnisks uzdevums, iedzenot ģimenes un kopienas homogenizējošā aplokā, kura sienas veido tādi iestādījumi kā obligātās izglītības institūcija un ne tikai. Bet par to mazliet vēlāk.

Šīs obligātās shēmas ieviešana bija nekrietna nodevība pret demokrātiju, pret tās ideāliem, kas ir vienīgais attaisnojums mūsu nacionālajam eksperimentam, [kurš sākās ar pamatiedzīvotāju indiāņu izkaušanu, nodzirdīšanu un dzīvu palikušo pakļaušanu, iedzīšanu rezervātos.

Mēģinājums nogriezt ceļu turpinās, un šis mēģinājums sagrauj ģimenes un kopienas tieši tāpat, kā agrāk. Atjaunojiet tās, un jaunatne pati spēs gūt zinības – ar mūsu palīdzību – tāpat, kā mūsu valsts savā saullēktā. Patlaban jaunie strādā tikai, lai pelnītu naudu,  bet tas nekad nav bijis pirmklasīgs stimuls. Salauziet institucionālo skolu sistēmu, atceliet pedagogu licences kā šķiru, ļaujiet katram, kam tas ir aicinājums, pieņemt skolēnus, dodiet iespēju ļaudīm nodibināt pašiem savu neatkarīgu skolu bez ierēdņiem birokrātiem, uzticieties brīvā tirgus konkurencei. Saprotu – vieglāk pateikt, nekā izdarīt, tomēr šī ir vienīgā alternatīva.

…

Šeit sāk darboties dialektika. Mūsu centralizēti plānotais un globalizēti darbinātais gadsimts lielākajai daļai cilvēku nav atnesis nekā laba.

Atgriežoties pie iepriekš teiktā, arvien biežāk dzirdamas balsis, kas prognozē pasaules bojāeju, tādas pasaules, kādu mēs to zinām vairāk vai mazāk, vai pavisam maz. Un liecību ir daudz: oficiāli un formāli apkarotās antisociālās parādības – alkoholisms, narkomānija, prostitūcija – neizzūd, jo centrālā vara ar tām cīnās formāli; paši saprotiet, kāpēc. Nav jau koloniālā Jaunanglija, kur dabiskā veidā izzuda sabiedrības būtībai un eksistencei, principiem un mērķiem nevēlamā neiecietība pret citiem reliģiskajiem virzieniem, tādiem, kas sabiedrības un esamību un attīstību, objektīvi vērtējot, neapdraud. Un ne tikai neapdraud.

Modernās civilizācijas diktētā prasība sievietēm nodarboties ar «vīriešu» darbiem ir neadekvāta per se: dzimumu atšķirību nonivelēšana ir vēl viena centralizētas varas grimase. Vēl vairāk, ģimene, kurā abi vecāki strādā, ir nestabilāka, ja ģimenei iztiku pelna abi. Tomēr pirms 100 gadiem viena strādājošā vīrieša ienākumi bija lielāki nekā abu strādājošu vecāku ienākumi tagad. Būtībā divi darbinieki tagad tiek iegādāti par viena cenu – iznākums, ko varētu prognozēt tādi ekonomisti kā Ādams Smits un Dāvids Rikardo – un neredzama sociālā cena, ko par centralizāciju un industrializāciju, kapitalizāciju un efektivizāciju samaksā sabiedrība, ir ģimenes iznīcināšana, mājokļa kā patvēruma zaudēšana un apspiesti bērni, ko audzē sveši ļaudis.

Parastais iedzīvotājs tic (ir iedīdīts ticēt!) visam, ko tam stāsta. Toties daudzskaitlīgie tiesību, izvēles iespēju un izglītības ierobežojumi, ko regulē neskaitāmi likumdošanas akti, saistošie norādījumi un iekšējās kārtības noteikumi, aizsargājot gan diplomētus skolmeistarus un birokrātus izglītības resorā, gan neskaitāmas prasmīgi iekārtojušas un nomaskējušās valsts aģentūras u.c. iestādījumus, kas apzinīgi barojas no valsts budžeta siles, bet oficiāli ir nepieciešami izglītības u. c. sociālo nozaru darba, darbības uzlabošanai, optimizēšanai, pilnveidošanai un modernizēšanai. Ignorējot jelkādus tirgus likumus, šis megalīts kļūst arvien rafinētāks, arvien varenāks, lai gan ne reizi vien ir smagi kļūdījies.

Korporatīvā, korumpētā, kretinējošā izglītošanas sistēma turas virs ūdens ne tikai ar policejiskām metodēm, lai fabrikskolu/skolfabriku klases nebūtu tukšas, bet arī ar klaju demagoģiju un vairāk vai mazāk smalkām un elegantām viltībiņām.

Ar katru savas verdziskās padevības, vienaldzības vai/un pragmatisma/izdzīvošanas mērķu motivētas rīcības aktu jūs stiprināt monopolizētās un institucionalizētās, destruktīvās un dehumanizētās, manipulējošās un cilvēka prātu apmiglojošās mašinērijas uzvaras gājienu, pat ja šī mašīna neapjēdz, ka arī tai priekšā ir iznīcība un sabrukums.

Valsts kontrolētajās skolās, uzsver viņš, sistēma aizliedz vietējo izvēli un daudzveidību, un šis aizliegums dziļi degradējis mūsu sabiedrības vērtību skalu. Saujiņa sociālinženieru, kurus atbalsta tie, kuri iedzīvojas uz obligātās izglītības nodrošināšanas rēķina, – mācību aprīkojuma ražotāji un mācību grāmatu izdevēji, sagādnieki un koordinatori – šī kliķe izdarījusies tā, ka mūsu bērni, lai gan skolā pavada garas jo garas stundas, pie īstas gudrības tā arī netiek.

Ja kongregācijas principu apskata ārpus reliģiskā konteksta, kļūst skaidrs, ka tai raksturīgs psiholoģiski motivēts augsts lietderīgās darbības koeficients, fiziski izsakoties, kas sekmē katra cilvēka potenciāla maksimālu realizāciju darbā nelielās grupās, [kurās vada emocionāla saskaņa; par valdorfiānu mazliet vēlāk vai arī sk. iepriekš]. Rodas jautājums: kāpēc gan būtu vajadzīga cita organizatoriskā forma? Kongregācija ir lielisks piemērs, ilustrācija tam, ka cilvēka gars uzplaukst tur, kur mājo miers un saskaņa.

Lielākā daļa ļaužu, kam atņemtas izvēles iespējas, iznīdētas tradīcijas, ģimene un dzimtas saknes, uz sociālu spiedienu reaģē ārēji dažādi, tomēr destruktīvi: daži pa kluso nojūdzas, citi kļūst par nozombētiem ļautiņiem no nekurienes un der piramīdu būvēšanai un TV seriālu vērošanai.

Lai gan kopš kongregācijas laikiem daudz tiek runāts par vietējās pārvaldes priekšrocībām, skolas tiek vadītas centralizēti, tām ir vienota valsts programma, ko nodrošina mācību grāmatu izdevēji un pasniedzēju standartsagatavošana. Nav nekādu šaubu, ka mūsu skolas ar skaļu blīkšķi izgāzušās, nespējot pildīt tām deleģētos uzdevumus – pienācīgi izglītot bērnus, lai tie kļūtu par personībām demokrātiskā bezšķiru sabiedrībā, līdz kurai gan vēl ir gaužām tālu, ja vispār. Ļaujot centram, ko nekontrolējam mēs, uzspiest mums savus dzīves noteikumus, mēs atkal un atkal aizmirstam kongregācijas būtību: apvienojoties, lai sasniegtu savus personīgos, ģimenes un kopienas mērķus, kas atbilst viņu pašu ideāliem, cilvēki kļūst pilnvērtīgi. Un šie ideāli jāīsteno vispirmām kārtām vietējā mērogā, jo bez pamatbāzes lielmēroga uzdevumu risinājums būs atšķelts no visa, kas dzīvei piešķir jēgu. Atšķeļ no sevis paša, no ģimenes, draugiem, no darba un no garīgās kopības sajūtas.

Patlaban A.S.V. valstiski kontrolētās izglītošanas attīstībai ir divas «oficiālas» koncepcijas: pirmās pamatā ir priekšstats par izglītības problēmām kā tehniski risināmiem uzdevumiem, kas veicami ar pragmatiskām metodēm; šī koncepcija apskata attīstības pareizību/nepareizību un nepieļauj varbūtību, ka ir vairāki atšķirīgi attīstības varianti. Otra koncepcija apskata izglītošanas procesu skolā kā bezgalīgu drāmu, kurā mums jāsameklē un jāsoda vainīgie – ļaundari, kas traucē mūsu bērniem mācīties.

Abas šīs koncepcijas ir kļūdainas, secina misters Gato. Tomēr šādu uzskatu dēļ radās un uzplauka nozaru nozares, kas par samaksu piedāvā atpestīt masu skološanas procesu no tām problēmām, no šā procesa dēmoniem. šajā reāli eksistējošajā virtuvē darbojas neskaitāmi peļņas guvēji: analītiķi un konsultanti, pētnieki un akadēmiski institūti, rakstnieki un publicisti, padomnieki un žurnālisti, mācību grāmatu izveides komisijas un skolu padomes, ekspertu komisijas un valsts izglītības departamenti, aģentūras un pārvaldes, novērotāji un koordinatori, diplomēti pedagogi un administratori, skolas piederumu ražotāji un skolu biznesa uzņēmumi – visi šie parazitējošie organismi barojas no valsts monopolizētās izglītības sistēmas piebriedušā, lai neteiktu hipertrofētā ķermeņa. Daudziem mums pievilcīgas šķiet sociāltehnoloģijas; tāpat kā visas citas antisociālas demonoloģijas, tās sola uzstādīt diagnozi un ātri atrisināt visas problēmas, nesaprotot vai nevēloties saprast, ka tās ir tikai sekas, ar kurām tiek piedāvāti efektīgi cīņas līdzekļi. Viegla ceļa meklējumi ir «amerikāņu sapņa» skaistās monētas reverss. Bezgaldaudzie solījumi, kas ir amerikāņu reklāmas teorijas un prakses mugurkauls un kas reāli darbojas, liecina par ļautiņu tumsonīgumu un māņticīgumu, uzticēšanos pārdabiskiem spēkiem. un, kad tie nāks, tad «viss notiks».

Un aiz visa tā prasmīgi paslēpts priekšstats, iemontēta ciniska koncepcija par cilvēku kā par mašīnu, mehānismu, ko iespējams izgatavot, salabot, modernizēt, uztjūnēt, nomazgāt ar speciālu šampūnu, turklāt reklāma apgalvo: jo biežāk to [mašīnu] mazgāsi, jo smukāka būs.

Šāds kalvinisms mums nāk līdzi cauri gadsimtiem!

Skolu reformu daudzi iedomājas kā inženieri, kas sniedzas pēc, viņaprāt, pareizās uzgriežņu atslēgas, vai kā superdetektīvu, kas tūlīt atradīs liktenīgo pierādījumu, lai ļaundari atrastu un nogādātu aiz restēm.

Rezultātā mūsu viedoklis par sociālajām problēmām kļūst atkarīgs no mūsu priekšstata par tām, par cilvēka dabu, būtību: kas tas ir – «cilvēks», ko viņš spēj, kur ir apslēpta cilvēka esības jēga,– ja tāda vispār ir...

Ja ļaudis ir mašīnas, mehānismi, izglītošanas sistēmas uzdevums ir padarīt šos mehānismus ekspluatācijai drošākus, izturīgākus, ekonomiskākus.

Vai kas no iepriekšuzskaitītā piemīt mūsu skolām? Diemžēl jā.

Pilsoņu karš spilgti parādīja ierindas soļa finansiālo un sociālo izdevīgumu, lai gan priekšstats par cilvēkiem kā mašīnām eksistē ne jau vienu gadtūkstoti vien. Bet reāli šīs koncepcijas ieviešana sabiedriskās norisēs kļuva iespējama tikai pēc 1. pasaules kara.

Mēs, nonākuši mehānismu statusā, esam patoloģiski atkarīgi no pudelītēm ar eļļu, kā to pareizi ievērojuši un pēc tam parādījuši franču filmas «Žandarms un marsieši» scenārija autori.

Esam atkarīgi no visa kā: mēs gaidām arī, ka skolotājs nospiedīs podziņu, lai mūsu servomotori sāktu darboties, lai sāktu darboties ģeneratori un sūkņi, bet skolotājs pats nezina, kuru pogu lai spiež.

Sabrūk tilti; vīrieši un sievietes nakšņo uz ielas, Baņķieri krāpj, labie nodomi neīstenojas, ģimenē visi cits citu māna, valdība melo, jo priekš tam ir domāta, visapkārt valda korupcija, kāre pēc sensācijām un lētiem skandāliem, draugu un radu būšana, slimības, dabas katastrofas galu galā. Nevienā skolā nav programmas, kas spētu šo visu mainīt, ātri visu izlabot.

Senie kongregācijas adepti spētu paskaidrot, kāpēc piramidālo sabveidojumu, kuru tipisks piemērs ir mūsu skolu izglītības monopolsistēma, attīstība nenovēršami beidzas ar apātiju un dezorganizāciju, dezorientāciju telpā un laikā. Šādu sabiedrisku veidojumu pamatā ir maldīga tēze, apgalvojums par «vienīgo pareizo» attīstības ceļu». Tātad ir arī attiecīgi nozares eksperti, kam var uzticēt izglītības iestāžu virzīšanas regulēšanu pa šo ceļu?

Meli!

Dinamiski un konstanti mainoties laikam, situācijai un skolai, ekspertu viedoklis noveco un jau publiskošanas mirklī vairs nav aktuāls.

Monopolizētā skolu izglītība kļuvusi par izmēģinājumu lauciņu, par poligonu  sabiedrības homogenizēšanai pēc, teiksim, bišu stropa parauga, producējot konstanti darbojošos ekspertus, kuru priviliģētais statuss nav atkarīgs no viņu darbības rezultātiem. Un tad, ja rezultāts ir īpaši nepatīkams, šie eksperti nozūd no skatuves un jau pēc 30 sekundēm ir aizmirsti – lai ierastos citā vietā un laikā, bet jau citā statusā. Jo – nevajag aizmirst, ka tas, kurš pie privilēģijām ticis, brīvprātīgi no tām atteiksies. Un tātad no skatuves nonākušais sapņu piepildījuma solītājs uz skatuves uznāk arī otrajā, trešajā un arī ceturtajā cēlienā.

Aug un aug dažādi birokrātiski veidojumi, to apakš-, blaku- un palīg- sistēmas. Tās var kritizēt nežēlīgi, publicistiski kaismīgi un atmaskojoši bargi, bet tās attīstās un kļūst vēl bīstamākas, jo to funkcijas, taustekļi un nozarojumi ir kļuvuši par mūsu eļļas pudelītēm, par mūsu ekonomikas un politikas organiskām sastāvdaļām. Šīs nav iespējams noreformēt vārda īstajā nozīmē, jo tās vairs nav cilvēciskas vai cilvēciskotas, bet gan kļuvušas par absurdām struktūrām, kas neatbilst cilvēku dzīves likumiem.

Monopolizētā skolu izglītības sistēma ir pamatcēlonis tam, ka esam zaudējuši savu nacionālo un personīgo «es»

Pienācis laiks apstāties! Šī sistēma nedarbojas, bet gan ir viens no mūsu sabiedrības dezintegrācijas tiešajiem cēloņiem. Nekāds remonts nepiespiedīs skolas mašīnu izgatavot izglītotus cilvēkus!

1930. gadā Tomass Brigss Harvardā paziņoja, ka «nācijas veiktās milzīgās investīcijas  vidējā izglītībā nav devušas kaut cik jūtamus rezultātus»; vēl pēc 20 gadiem, 1951. gadā pētījumā apsekoti 30 000 Losandželosas skolēnu un noskaidrots, ka 75% nemāk parādīt kartē Atlantijas okeānu un neprot aprēķināt 50% no 36. Mana pieredze apstiprina, ka šobrīd stāvoklis nav diez cik uzlabojies.

Kas notiek? Jebkādas saturīgas debates publiskajā telpā nodemonstrē jebkuras monopolizētas valsts izglītošanas sistēmas formas, satura un principu izgāšanos. Ar TV piešprici un interneta palīdzību skološanas – ne izglītošanas vai izglītības/zinību gūšanas! – resora graujošais spēks paralizē iztēli un nepakļaujas nekādiem ierobežojumiem. TV kā institūcija ļoti līdzinās masu skološanas sistēmai un tik sekmīgi attīstās. Pat ja izdosies rast paņēmienu piramīdas apgriešanai par 180 grādiem, mēs vēl 100 gadus maksāsim milzu reparācijas par šo noziegumu, un maksāsim ar zaudētām paaudzēm. Monopolizācijas iznīcināšana, demonoizolācija in toto – tikai pirmais solis risinājuma virzienā!

Kas gan jādara? Jāievieš Dedhemas, Sedberijas, Mārblhedas un Provinstaunas vēsturiskā pieredze – tik dažāda un vienlaik savu iedzīvotāju interesēm tik atbilstoša kopienu pieredze. Jāatsakās no globāliem nacionālrisinājumiem.

Optimāli funkcionējošās kopienās zina vērtību teicienam «labi žogi – labi kaimiņi»; tajā pašā laikā šie cilvēki spēj cits citu cienīt, saprast, vērtēt, mācīties no personības daudzveidības.

Atbildes uz jautājumiem jāmeklē kongregācijas principos. Jāpaplašina un jāsekmē jaunrade; jātic tam, ka bērni un ģimenes atradīs sev vislabāko ceļu dzīvē; jāpārtrauc bērnu un sirmgalvju segregācija; katrā kopienā visiem jāpiedalās jaunatnes audzināšanā; jāmeklē lokālu problēmu lokāli risinājumi, vienmēr priekšroku dodot personīgam, nevis korporatīvam risinājumam.

Nevajag baidīties no sekām. «IEMāCīTIES RAKSTīT UN LASīT, UN RēĶINāT NAV GRūTI, JA PARūPēJAMIES, KA SKOLAS REžīMS NETRAUCē KATRAM BēRNAM BūT, DZīVOT IEKšēJā SASKAņā PAšAM AR SEVI.»

Ir zināms, ka ar 100 stundām pilnīgi pietiek, lai spētu turpināt pašizglītošanos. Neļaujieties iebiedēties un neatdodiet jūsu bērnus speciālistiem!