Vai iespējams šodien skolā mācīt tikumību?

Referāts par šo tēmu tika nolasīts starptautiskās sabiedriskās kustības “PAR TIKUMĪBU!” II kongresā. Kongress notika koncertzālē „Rīga”Kongresa darbā piedalījās pārstāvji no 15 pasaules valstīm: ASV, Baltkrievijas, Bulgārijas, Čehijas, Īrijas, Kanādas, Krievijas, Latvijas, Lietuvas, Lielbritānijas, Meksikas, Monako, Turcijas, Ukrainas un Vācijas.

Ojārs Rode

 „Vai ir iespējama tikumiskā audzināšana skolā?”

Uzruna.

 Paraugieties uz saviem bērniem! Daudziem no viņiem sejas atgādina gudro sejas. Ielūkojieties viņiem acīs. Tikko piedzimis bērniņš atnāk no mūsu pasaules, viņš atceras mūsu pasauli, bet ko viņš ierauga savā apkārtnē? Viņš redz kņadu un burzmu, viņš redz haosu, daudz trokšņu, bet viņš neredz to, ka jūs vēlaties viņā pieņemt Dievu, ka jūs vēlaties uzzināt to noslēpumu, ko viņš ir atnācis atklāt pasaulei.

Vārds „Tautskolas 99 Balti Zirgi” vadītājam Ojāram Rodem, Latvija.

Labdien! Šīs dienas vadītāja uzsvēra manu vārdu uzvārdu kā kādu prezidentu. Es ceru, ka ar savu uzstāšanos es piepildīšu jūsu vēlmes un attaisnošu to uzticību, ko man izrādīja šī ļoti nopietnā un vajadzīgā pasākuma organizētāji.

Pirms es sāku savu uzstāšanos, es gribētu visus aicināt aizbraukt uz tikko minēto dārzu („Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parks”). Es tikko ar saviem skolas bērniem tur biju un bērni bija ļoti atsaucīgi un priecīgi, un viņi ļoti dabīgi iekļāvās tajā filozofiskajā gultnē, kas ir iedibināta šajā parkā. Es prezentēju tautskolu, nelielu skoliņu, nelielā pagastā, esmu matemātikas skolotājs. Ir vajadzīgs darbs visos līmeņos, un šajā pasākumā es redzu to, nosacīti var teikt, augstāko līmeni, jo mēs Latvija, latvieši, mūsu ģimenes, mūsu skola, es pats, dzīvojam pasaulē, un mēs neesam izrauti no pasaules, līdz ar to mums ir kopīgi jādomā par problēmām, jo šīs problēmas, tikumiskās problēmas ir visas pasaules problēmas. Ne velti šī apvienība apvieno vairākas valstis, lai kopīgi risinātu šīs tikumības lietas. Ir nākamais līmenis – valstiskais līmenis, kur valstī, valsts parlamenta, valdības līmenī, Izglītības Ministrijas līmenī domā un kaut ko dara lietas labā. Un ir pamatlīmenis – no kā viss rodas. Tās ir skolas, skolotāji, kuri realizē šo tikumisko izglītību. Mans referāta nosaukums dažiem var radīt neizpratni: „Vai ir iespējama tikumiskā audzināšana skolā?” Šo jautājumu man liek uzdot gan paša pieredze skolā, sastopoties ar dažādām situācijām, bērniem, gan arī kas cits. Gatavojot šo referātu, es ieskatījos internetā, kas pasaulē tiek darīts tikumības jomā. Vai kāda izskatās pasaule? Es biju šausmās, un man pirmajā brīdī likās, ka vilciens ir aizgājis un mums vairāk par tikumību nav jēgas runāt. Pasaule iet uz postu, šorīt pat, Rumānijas premjers „saķēpājies”. Un tā mēs redzam, ka daudzas personas, kas vada valstis, kas organizē cilvēkus kaut kam labam, t.sk. arī garīgos vadītājus, priesterus, kuri, kā izrādās, nepiekopj ētisku dzīvesveidu. Un mēģina to mācīt tautai. Līdzīgi ir skolās, tas būtu utopiski domāt, ka visi skolotāji ir tik tikumiski un viss ir kārtībā. Ja tas tā būtu, tad būtu cita situācija. Bet, ir vēl otra puse – tā ir atrodama arī internetā, kur redzam, ka ir ļoti daudz kustību, kas pamatojas uz vispārcilvēciskajām vērtībām. Latvijā jo īpaši, ja jūs pavērosiet internetā, jūs redzēsiet, ka Latvijā ir dziedoši cilvēki, daudzi dejo, daudzi cenšas iepazīt pasauli caur dabu un dabas spēkiem. Otrs cerīgais moments ir bērni, kurus es sastopu skolā. Kad viņi atnāk uz skolu, viņi ir cerību, entuziasma pilni. Viņi grib šajā pasaulē izdarīt daudz laba, cīnīties pret ļauno un netaisno. Bieži vien skolā redzam, pirmajās klasēs, bērni veidojot dažādas rotaļas vai spēles, allaž tajā iekļauj cīņu pret ļauno. Esmu novērojis, ka aptaujājot bērnus, uzzinot kāds ir viņu dzīves sapnis, par ko viņi vēlētos kļūt, nav neviena bērna, kas nedomātu rūpēties par dabu. Viņu izpratnē tā ir jēga, kādēļ cilvēkam būtu jādzīvo. Man ir konkrēti piemēri, ka tad, kad viņi izaug lielāki, tad izrādās, ka šī vispārīgā vēlme palīdzēt ir pārtapusi konkrētā veidā. Iepazīstot sabiedrību un tās vajadzības, šī vēlme konkretizējās  un parādās noteiktās aprisēs. Tā kā esmu skolotājs, es cenšos realizēt, kaut gan ne vienmēr tas izdodas, savus sapņus un ideālus. Es cenšos realizēt izglītības procesus tā, kā, manuprāt, tas būtu vislabāk. Esmu lasījis, pētījis, domājis, kāpēc man neizdodas realizēt, manā pārliecībā, ļoti labas idejas. Šis priekšlasījums būs pārdomu veidā. Pārdomas ir orientētas tādā gaitā, kādā tika dibināta mūsu tautskola. Ar ko mēs sākām, un pie kā mēs nonācām.

Manuprāt, mēs nevaram dižus panākumus skolā gūt, ja izveidosim konkrētus mācību priekšmetus, piemēram, mācīsim tikumību. Kaut kādā stundā, kā tagad ir ētikas stundas, jo cilvēks ir jātver veselumā un nevar mācīt vienā reizē kaut ko vienu, tad pārlēkt uz kaut ko citu. Vide katrā reizē ir cita. Tikumiskajai audzināšanai skolā ir jānotiek, vēršoties pie bērna veseluma. Pie visām viņa izpausmes pusēm.

Ļoti svarīgi ir sākt ar dzīves jēgas apzināšanos kā tādu. Vispirms, protams, ir vispārīgā dzīves jēga. Kāda ir cilvēka dzīves jēga šeit uz Zemes? Varbūt tā nemaz nav tikumība? Varbūt kaut kas cits? Kāpēc tāds jautājums „Kas cits?”. Man pirms 40 gadiem bija iespēja sarunāties ar „dižu” narkomānu, kurš bija pārliecināts, ka pasaule nonāks līdz tādai situācijai, ka cilvēki dzīves jēgu saskatīs narkotisko vielu kaifā. Pavērojot pasauli, kaut kas jau līdzīgs notiek. Arī Latvijā, pavisam nesen, Saeimā tika iesniegts priekšlikums legalizēt vieglās narkotikas. Pamazām, caur cilvēktiesību saukļiem, mēs tiekam pieradināti pie, no dzīves jēgas principā,- netikumības.

Saistībā ar dzīves jēgas apsvērumiem, kādi varētu būt izglītības uzdevumi? Kā mēs tos varam realizēt? Vēl es pieskaršos dažiem momentiem, kas ir absolūti svarīgi, bet kurus neņem vērā mūsu valsts izglītības sistēma. Mūsu izglītības koncepcija netiek veidota uz pasaules un Latvijas dižāko prātu ieteikumiem.

Es neiedziļināšos katrā no šiem filosofiem, bet daļa no tiem, noteikti jums ir pazīstama. Te ir gan kristiešu pārstāvji, gan materiālisti, piem. Rubinšteins, gan Austrumu filosofijas pārstāvji, kā Sai Baba un praktiski zinātnieki – piem., Maslovs. Mūsu laikmeta cilvēks.

Viņi vairāk vai mazāk ir vienisprātis, tikai pateikts dažādos vārdos. Vai augstākais esības līmenis, vai tuvošanās kaut kam dievišķam, vai attīstīt dievišķās īpašības cilvēkā u.tml. Lūk, tāda ir dzīves jēga šo pasaules domātāju skatījumā.

Es ļoti lepojos ar Latvijas dižākajiem prātiem. Daži no tiem, piem., Konstantīns Raudive, jau sen izteica idejas, kuras vēlāk izteica Maslovs 50.-60. gados. Raudive par tām runāja jau 40-ajos gados. Vairāk kā 10 gadus iepriekš. Viņa galvenā tēze „dzīves jēga ir vienotībā, vienoties ar visu, kas ir”. Es nereti lietošu izteicienu „viss, kas ir”- tas ir no psihologa-filosofa Gepsera paņemts izteiciens, apzīmējot visu, ko cilvēka prāts gan spēj, gan nespēj aptvert. Visaptveramais un neaptveramais. Izejot no sapratnes par cilvēka dzīves jēgu, mēs varam sākt domāt par to, kādiem būtu jābūt izglītības uzdevumiem. Te es esmu parādījis Latvijas cilvēku domas par šiem jautājumiem, bet ļoti līdzīgas domas mēs varam rast citur pasaulē.

Iepazīstoties ar šīm idejām, jūs neredzēsiet, ka izglītības uzdevumos svarīgākais būtu, piemēram, apgūt matemātikā binoma kvadrātu vai trigonometriskās funkcijas. Ka it kā tās varētu darīt cilvēku laimīgu. Šeit ir runa par ko citu. Izglītībai jābūt tādai, kur orientē cilvēku uz augstākajām vērtībām. Mūsu valstī ir pārliecība, ka izglītībai ir jādod zināšanas. Tagad vēl nāk klāt tāda astīte – nu varbūt ne tik daudz zināšanas, kā spēja izmantot šīs zināšanas, vai sameklēt informāciju informācijas telpā. Tad man ir pretjautājums: „Draugi mīļie, vai tie, kas rīkoja terora aktus, vai tie, kas ielidoja Amerikā dvīņu torņos, vai tie bija mazizglītoti ļaudis? Viņiem bija ļoti laba izglītība!”. Tātad izglītība nepavisam nav rādītājs. Iepriekšējā referente runāja par gudrību. Tā nav gudrība. Tās ir zināšanas.

Es pieskaršos idejai, kāpēc tas tā ir. Daži, manuprāt, ļoti svarīgi momenti, kuri jāņem vērā, organizējot jaunu izglītības modeli vai definējot jaunu izglītības koncepciju (skat. Latvijas cilvēku domas par izglītības uzdevumiem.

 Šai jaunajai izglītības koncepcijai būtu jābūt balstītai uz ideju par visu veselumu. Viss, kas ir, ir, viens vesels. Lielajā veselumā ietilpst mazāki veselumi. Palūkojieties Visumā, tur ir galaktikas, tur ir planētas, tur ir zvaigznes, saules. Tādus veselumus mēs varam uzskaitīt, kas ir ļoti svarīgi un būtiski. Kā Sai Baba bija teicis „ir svarīgi saglabāt līdzsvaru starp formu un saturu”. Tiklīdz izjauc šo formu, neatbilstību saturam, un otrādi – tā rodas haoss. T.n., ka mums jātur augstā, svētā godā tādi veselumi kā individualitāte, personība. Skolai ir jāpalīdz mani uzturēt kā personību, nevis mani izjaukt. Kā patību, kā cilvēku ar savu iekšējo spēku, ar saviem dzīves uzdevumiem. Jātur cieņā un godbijībā. Nākamais veselums ir ģimene, kas līdzīgā veidā kā veselums, visiem līdzekļiem ir jācenšas saturēt kopā, nevis saraustīt gabalos. Rodas haoss. Tas pats ir runājot par tautu un citiem veselumiem. Arī par skolu var runāt kā par veselumu.

Slaidā uzskaitītās lietas, kuras uzskatu par nepieciešamām, izriet no visa iepriekšminētā. Piem., visa, kas ir, diskrētība. Tad, kad mēs ielūkojamies mikropasaulē, mēs redzam ārkārtīgi precīzus enerģētiskos stāvokļus, un pateicoties šai precizitātei, zinātnieki ir atklājuši dažādus paņēmienus, kā izmantot šo precizitāti, kas ir mikropasaulē. Tāpat arī makropasaulē – planētas, galaktikas, viss pārvietojas pa precīzi noteiktām orbītām un nevar būt savādāk. Ja mikropasaulē jūs paņemsiet vienu no kodolsastāvdaļām laukā, tad visa sistēma izmainīsies. Tas vairs nav tas elements, tas ir kas cits, ar citām īpašībām. Tātad nedrīkstam jaukt ārā. Dabas zinātnieki to sen ir konstatējuši, taču sabiedriskās zinātnes, kas attiecās uz cilvēku, nezin kādēļ to neņem vērā.

Diskrētums parādās apziņas diskrētumā. Pasaulē ir zinātnieki, kas konstatējuši apziņas diskrētumu. Respektīvi, apziņa arī ir diskrēta. To var stādīties priekšā kā cilvēka atmodu. Mēs kāpjam pa to pašu garo pupu debesīs, un jo augstāk kāpjam, jo vairāk atmostamies, it kā tālāk redzam. Mēs labāk sajūtam pasauli. Tad, kad mēs esam uzkāpuši pašā augšā, tad jau mēs ar pasauli esam kā viens vesels. Izrādās, ka pasaules apzināšanās, jeb spēja aptvert pasauli veselumā, katram cilvēkam ir dažāda. Ļoti daudz ir šo līmeņu.

Zinātnieks-psihologs Vilbers ir paņemts par piemēru, viņš ir tas, kas attīsta visaptverošu teoriju. Tajā viņš skaidro gan sabiedrības, gan dabas likumus.

Ko viņš saka? Viņš saka tā, ka viņa pētījumi un viņa kolēģu pētījumi apgalvo, ka zemākie apziņas līmeņi, nespēj saprast ko un kādā valodā runā augstākie apziņas līmeņi. Jo augstākajos apziņas līmeņos nav vairs tikai burti vai skaņas. Tās ir izjūtas, ar kurām jūs ieejat pasaulē, un ar kurām jūs šo pasauli sajūtat un tverat. Jūs jūtat šo veselumu un principā, nevarat neko sliktu nodarīt, būdami šajā augstākajā apziņas līmenī. Šiem apziņas līmeņiem mēs vēl pieskarsimies vēlāk. Ko tas nozīmē skolā? Ja mēs savācam kopā visdažādākos apziņas līmeņus, un dažreiz tas ir arī svarīgi, lai paceltu vidējo apziņu grupā. Lai piepaceltu darbības un domas. Tajā pašā laikā, ja mēs runājam par tikumisko izglītību, starp citu, pasaulē vairāki pedagogi runā par vērtību izglītību, taču nav svarīgi, kādu vārdu mēs lietojam. Runājot par vērtību izglītību, ir tā, ka ar augstākajiem līmeņiem par to nav jārunā. Minēšu piemēru, pirms vairākiem gadiem, kad es sastapos ar vienu astoņgadīgu meitenīti. Sarunas gaitā atklājās, ka bērns dzīvo tajā veselumā, uz ko cilvēce tikai tiecās. Reiz, kad viņa mācījās 2.klasē, viņa man teica: „Skolotāj, es jau mācos matemātiku”. Izrādās, ka viņa mācījās matemātiku citā plānā. Varat iedomāties? Lielākā daļa šo citu apziņas līmeņu, ja viņi nav pietuvināti augstākajam holistiskajam apziņas līmenim, to nepieņem. Viņi uzskata, ka tā ir tumsonība, kaut kāda fantāzija vai kaut kas līdzīgs. Izrādās, ka šis bērns mācās matemātiku kaut kur citur. Es viņam pajautāju, ko viņš tur mācās, viņš man visu arī izstāstīja. Ne tikai matemātiku viņa tur apguva, šajā vecumā viņi tur mācījās arī krievu valodu, angļu valodu un mākslu pie šiem garīgajiem skolotājiem citos slāņos. Lūk, kāds var būt sasniedzams apziņas stāvoklis. Tas nav pats augstākais, bet tie ir augstākie apziņas stāvokļi. Šis bērns pirmajā klasē sāka iet Rīgas skolā, un jau pirmajā nedēļā viņa lūdza māti izņemt viņu  ārā no skolas, jo skolotāja kliedza uz kādu no bērniem. Nevis uz viņas, bet uz cita. Šis cilvēks nevarēja iedomāties – nu kā tā var – kliegt uz cita. Kliegt. Tātad kaut kādā veidā darīt pāri.

Jautājums kā?

 Var teikt tā, ka uz to „kā?” dižākie pasaules prāti jau atbildējuši 100 un vairāk gadus atpakaļ. Taču lasot viņu darbus, izskatās, ka viņi īsti nav aptvēruši to, par ko es runāju iepriekš – par cilvēka nepieciešamību būt šajā veselumā. Viņi ir konstatējuši kā praktiķi, ka lūk, dabā – tas ir pirmais nosacījums. Kādā vidē ir jāveido izglītība vai apmācība. Ir jābūt cieši saistītam ar dabu. Esot dabā, cilvēks pamazām var apjaust viņa un dabas kopveselumu. Otrs svarīgs nosacījums ir brīvība. Tā nav visatļautība. Man ir tāda pārliecība, ka dēļ tā, ka skolā nav šīs patiesās brīvības, bērniem tas pārvēršas visatļautībā. Viņi it kā grib būt brīvi, bet tas spontānums, kas parādās, tas izpaužas visādās nejaucībās. Ja būtu šī patiesā brīvība, kas ir dzīvošana harmonijā ar visu, kas ir, tad tā būtu brīvība. Nevis radīt haosu, bet sakārtotību. Nav brīvs arī skolotājs. Pirms konferences runāju ar vienu no organizētājām, un viņa pastāstījusi, ka saskarsmē ar skolas skolotāju, viņa (skolotāja) teikusi: „Ziniet, mēs jau varam par to tikumību runāt, bet mums nav laiks, mums ir jāmāca bērniem klasiskie mācību priekšmeti.” Es zinu no savas pieredzes, ka arī savā skolā es nevaru brīvi manipulēt ar laiku, jo programma, valsts standarts, ir tāds, kāds tas ir, un man ir jāpagūst. Tas ir valsts likums, un es nevaru neko citu darīt. Man atņems tiesības un sodīs, ja es nerealizēšu valsts standartu. Lūk, šeit ir spiediens, šī nebrīvestība, kas tiek radīta no ārpuses caur dažādām valsts struktūrām. Vēl viens moments, ne par tēmu, bet tomēr – mēs, Latvijā, patiesībā nezinām to, kāds ir izglītības stāvoklis. Kādas patiesībā ir bērnu zināšanas, prasmes u.tml. pat klasiskajos mācību priekšmetos. Tāpēc, ka šī nebrīvestība, kontrole, nemitīgā skatīšanās uz pirkstiem, ir izveidojusi tādu situāciju, ka skolotāji baidās atklāt patiesību. Atceros, pagājušogad, viens skolas direktors, atzinās, ka 30% beidz skolu ar nesekmīgām atzīmēm. 30%! Uzreiz šis direktors tika „noriets”. Ko jūs tur darāt? Bet viņš bija atklājis patiesību. Patiesībā, tāda situācija varētu būt visās skolās. Vismaz tās, kuras es zinu, tāda situācija ir, bet ir dažādi paņēmieni, kā noslēpt. Cilvēks ir spiests to darīt, jo citādi atnāks kāds un nometīs mani no amata. Direktors sauks skolotāju un prasīs, ko tu šajā mācību gadā esi darījis, ja tev skolēns ir nesekmīgs.

Tautas tradicionālā kultūras vide. Tas ir tas veselums, kurā mēs esam iedzimuši. Kāpēc tas ir svarīgi? Tas nav tikai latviešiem vien, tas ir jebkurai tautai. Jebkurai tautai ir svarīgi dzīvot savas tautas vidē un piekopt savas tautas tradicionālo kultūru, jo tas ir tas vienojošais. Tas ir tas veselums, kurā Dievs mani ir atsūtījis. Viņš mani ir atsūtījis kā latvieti uz šejieni, un šobrīd, šajā dzīvē, es dzīvoju Latvijā. Tāpēc, ka manos dzīves uzdevumos ir kaut kas tāds, kas ir saistīts ar šo vidi, šo tautu. Tas nozīmē, ka dzīvojot, aktīvi darbojoties šajā vidē, es varu atklāt pats sevi, pats savus uzdevumus. Es varu atklāt savas konkrētās dzīves jēgu un uzdevumus. Un to var izdarīt dzīvojot savas tautas, jeb tajā vidē, kurā es esmu iedzimis. Īpaši izdalīju to, ka cilvēks veidojās darbā. Tā ir vispārīga atziņa, un tas ir visur. Darvins ir teicis, ka cilvēks par cilvēku ir tapis darbā, strādājot. Tur viņam ir liela taisnība, ka darbs mūs veido par radošām personībām, par tādām, kas spēj saplūst ar to, ko mēs darām u.tml. tāpēc, šis svarīgais elements ir šeit ielikts, jo kā jūs zināt, mūsu skolā darba VISPĀR NAV.

Tagad pavisam īsi, internetā zem atslēgvārdiem „holistic education” paši varēsiet sameklēt.

Visus šos virzienus var uzskatīt par holistiskiem, t.n. veseluma virzieniem. Skolā tiek attīstīts ne tikai prāts, bet arī sirds. Par fizisko pusi skola ir aizmirsusi – vien divas stundas nedēļā.

 Kas ir kopīgs holistiskām skolām? Principi, kas visām holistiskām skolām ir kopīgi:

1.Patības princips – ietver pārliecību par katra unikalitāti, individualitāti, jo katram ir jāpalīdz apzināties iekšējo spēku, talantus un dotumus. Tas spēks, kas ir katrā, mīt mūsu patībā. Ar to mēs atnākam šeit uz Zemes. Kāpēc patības princips ir svarīgs? Skolām ir jāpalīdz bērniem atrast, konstatēt, viņu patieso dzīves jēgu, to, kas ir apslēpts viņa patībā. Caur viņa dotumiem un talantiem. Veidi, kā to izdarīt ir dažādi. Mājaslapā http://www.holistic-education.net var sameklēt dažādas metodes un paņēmienus kā to var darīt. Manuprāt, tas ir svarīgi, jo jāizveido skola tāda, kur sameklē līdzsvaru starp iekšējo spēku, kas ir cilvēkā un apziņas līmeni. Respektīvi, es nevaru kļūt par priesteri, ja manī nav spēja aptvert visu veselumā. Taču kāda ir situācija šobrīd? Dodam visiem zināšanas, un rezultātā ir tā, ka ārējais spēks, kuru iegūst personība no šīm zināšanām, ir lielāks nekā viņa iekšējais spēks. Galarezultātā cilvēks nepareizi rīkojās. Viņš nemāk rīkoties ar šo ārējo spēku, kas pārsniedz viņa apziņu. Gudri ļaudis ir mācījuši, un es tam pilnībā piekrītu, – ja mums izdotos izglītības sistēmā panākt tādu stāvokli, ka katrs apzinās savu iekšējo spēku, talantu, un mēs, skolas, palīdzētu viņiem veidot un attīstīt viņa dotumus, tad tiek apgalvots, ka šie cilvēki neko citu negribēs darīt, jo viņi būs ierezonējuši savā būtībā. Piemēram, viņi nealks kļūt par priesteri, ja viņu uzdevums ir būt galdniekam. Viņš būs ierezonējis kokā, gan materiālā, gan saturā, gan formā. Caur šo rezonējumu viņš jutīsies laimīgs. Tāpēc patības princips ir ārkārtīgi svarīgs.

2. Dabīguma princips. Ietver dzimumu, tautības, vecuma integritāti. Tas ietver arī ritmu principu. Mūsu tauta var būt pateicīga Dievam, ka ir saglabājušās tautas tradīcijas, jo tajās ir divu veidu ritmi. Tās ir gadskārtas – izejam ritmiski cauri visam gadam, un otrs – cilvēka mūža gājums, kas varbūt šobrīd netiek īpaši akcentēts, bet šis viss ir saglabājies, un mēs šos ritmus varam realizēt. Piemēram, kas notiek Amerikā? Diemžēl man ir jāpasmaida, jo viņiem nav nekā tāda. Un tad viņi sāk pētīt. Viņi holistiskajās skolās pēta un pieraksta, kā kas notiek dabā – kā kas mainās, atkārtojās u.tml. Protams, ir arī mazāki ritmi, kas saistās ar diennakts ritmu, skolas, nedēļas u.c. ritmi. Piem. Ščeķiņina skolā ļoti strikti cenšas iedibināt šo ritmu.

3.Veseluma princips. Par to jau mēs runājām. Pamatā tiek saprasta fiziskā, garīgā, mentālā un psiholoģiskā cilvēka veseluma aspekta attīstība. Viss notiek vienlaicīgi. Ja jūs papētīsiet, kas notiek šajās skolās, tad viņi realizē to, ko iesaka mūsu dižgari. Viņi nesāk ar matemātiku, nesāk ar fiziku, viņi sāk ar bērna interesēm. Viņi noskaidro, kas bērnu interesē, kāds ir viņa talants, un lūk – tas ir tas pamats, uz ko tiek veidota visa izglītība. Uz viņa interesēm un dotumiem balstīta izglītība, kas nav pretrunā ar viņa būtību.

Ja mēs iedomāsimies, kas notiek šobrīd. Kurš no principiem šobrīd skolā tiek realizēts? Valsts skolās? Es teiktu – neviens. Varbūt kāds cenšas uz to individualitāti – dižākos matemātiķus un mūziķus sūta uz konkursiem u.tml. taču pārējie paliek. Bet tās jau arī ir individualitātes. Bet ko tad tie? Tātad – kaut kas tiek izcelts, bet nav pareizi, drīzāk – slimīgi. Tātad - šobrīd skolās netiek ievērots neviens no šiem elementiem. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka mēs principā esam netikumiski pret bērniem. Pasakiet, kā šādā vidē, būdami netikumiski, mēs varam mācīt tikumību? Pa kuru laiku? Te ir ārkārtīgi tāls ceļš ejams. Tas nenozīmē, ka nav ejams, tas ir ejams. Tāpēc mēs speciāli esam nodibinājuši savu skolu, jo mēs esam sapratuši, ka, lūk, tajā kaimiņu skolā mēs neko neizdarīsim. Es pats valsts skolā esmu strādājis par direktoru, pats organizējis un vadījis kolektīvu, domādams, ka es tagad, kad pats kungs un karalis visu izdarīšu. Saprotiet, nekas nenotiek. Nekas nenotiek, ja visi nedzīvo vienā elpā. Vērtību izglītotāji saka tā, ka mēs varam panākt pozitīvu rezultātu tad, ja visas trīs puses – bērns, vecāks un skola elpo vienā elpā. Arī mēs to cenšamies darīt. Mums iznāk kaut kā savādāk. Ja jūs internetā iepazīsieties ar holistiskajām skolām, tad jūs konstatēsiet, ka tām visām ir nodefinēta kārtība, kādā veidā skolēns tiek uzņemts. Kādas ir prasības pret skolēnu, viņa vecākiem utt. Pamatprasības faktiski ir divas:

 1.piekrist skolas filosofijai,

 2. iekļauties skolas tradīcijās.

Līdz ar to, gan holistiskajās skolās, gan arī mūsu skolā veidojas zināma atlase. Saprotiet, vecāks nesūtīs savu bērnu uz mūsu skolu, ja viņš nepiekritīs tam, ka mēs runājam par Dievu. Mums ir bijuši tādi gadījumi, ka vecāks atskārst, ka mēs runājam par Dievu, tā ņem bērnu ārā. Savukārt ir arī vecāki, kuri pieņem Dievu, bet nepieņem tautas tradicionālo kultūru, tautas tradicionālo pedagoģiju. Neko darīt, tā tas ir un bērni aiziet no mūsu skolas.

Es atklāšu to, kā mēs cenšamies ievērot visus tos principus, par kuriem es tikko runāju – veseluma principu un to, kā to visu darīt.

Kā? Veidojot pozitīvi orientētu, tautas tradīcijās balstītu kultūrvidi.

Mēs skrupulozi pieturamies pie visiem tautas tradīciju elementiem gadskārtu griezumā. T.n. gan rotaļas, gan dejas, gan ticējumi. Viss, kas saistās ar tautas tradicionālo kultūru. Es pieļauju, ka tad, kad bērni beigs mūsu skolu un aizies savā dzīvē, savā ģimenē, viņi daudz ko atcerēsies no tā un centīsies jau strādāt ar saviem bērniem. Šobrīd mums ir vecāki, kas ar saviem bērniem tā nestrādā, jo viņiem nav pieredzes, viņiem bija 50 padomju gadi, ar to jārēķinās. Tas ir ļoti spēcīgs spiediens uz apziņu.

Kā? Izejot dabā. Maksimāli, cik vien var būt dabā. Par laimi, mūsu skoliņa ir dabas vidū.

Kā? Strādājot – maksimāli strādājot. Padomju laikos bija tādi lauciņi. Es pats mācījos Rīgā, un pat tur bija stūrītis, kur mēs stādījām, ravējām, kopām.

Šobrīd nekur nekāda darba nav. Ja jūs šobrīd mēģināsiet darbā noslogot bērnu, tad bērni ir tik gudri, ka piezvanīs Darba Aizsardzības inspekcijai un paziņos, ka jūs bez maksas noslogojat viņus.

Kā vēl? Darbs tautas daiļamatniecības darbnīcās. Tās ir lietas, pret kurām vairs nevar iebilst. Mūsdienās ir pulciņi, interešu izglītība. Šos saucamos pulciņus, mēs skolas programmā iekļaujam kā obligātas lietas. Ščeķiņina skolā ir kādi septiņi piedāvājumi interešu izglītībai. Mums nav tika daudz, mēs esam nabadzīgāki. Mums ir aušana, metālapstrāde, podniecība, mākslas, kokapstrāde, rotkalšana u.tml.  Mēs to esam nodefinējuši kā vispārējai attīstībai nepieciešamas lietas. Bērni šajās darbnīcās strādā labprāt, jo viņi izgatavo lietas, kas vajadzīgas vai nu pašiem, vai jaukām dāvanām. Piem., puisis bija izgatavojis skaistas rotaslietas gan mammai, gan māsai, kas ļoti priecājās. Nav tā, ka tikai puiši nodarbojas ar metālapstrādi un meitenes ar aušanu, ir arī otrādi. Otra lieta, ka darbojoties ar dabas materiāliem, starp citu, Šteinera filosofija to ir atbalstījusi, un tajās skolās iespēju robežās tas arī tiek realizēts. Darbs ar dabīgajiem materiāliem. Arī Montessori – darbs ar dabīgajiem materiāliem. Darbs ar šiem materiāliem, saskarsme, liek zemapziņā ievibrēties saitei starp mani un dabu. Un rodas pavisam cita attieksme pret dabu.

Darbs saimēs, jauktās vecuma grupās. Man, piemērām, klasēs sēž bērni no pirmās līdz devītajai klasei. No pieredzes – tā var strādāt maksimums ar 15 bērniem. Kāpēc? Tāpēc, ka bērni palīdz bērniem. Šobrīd es neieslīgšu niansēs, ko dod šādas saimes veidošana, par sociālajām attiecībām nerunājot. Ja cilvēkam jāpalīdz, kāda viņam būs attieksme pret jaunākiem – nē, tu esi jaunākais, tu esi muļķis u.tml. Nav tāda attieksme. Ne reti ir tā, ka jaunākie ir spējīgi palīdzēt vecākajiem, jo tie vecākie ir aizmirsuši kaut ko no tā, ko jaunākie tikko apgūst.

Telpas un bērna izvietojums telpā ir ļoti būtisks. Iepriekš minētajā ir uzskaitīti pragmatiski iemesli, bet ne tikai, zem tiem slēpjas arī kaut kas cits. Kas vēl ir ļoti svarīgs? Tas, ka šādā veidā sēžot, mēs ļaujam tām enerģijām, kas cirkulē, kas nāk no mums katra laukā, iesaistīties cirkulācijā pa apli un bagātināt vienam otru. Vienot mūs. Ja mums ir matemātika, mēs pieslēdzamies šīm Augstākajām Būtnēm, lai viņas mums palīdz. Mēs izdalām savu gaismu, un domājam par matemātikas loku, kas riņķo mums apkārt. Tātad ne tikai tas, ka mēs viens otru labāk redzam. Redzam, kuram mums jāpalīdz, neviens nevar slēpties viens aiz otra, visi ir vienādās pozīcijās, jā, tas arī ir svarīgi, bet pats svarīgākais, manā skatījumā, ir šīs enerģijas staigāšana.

Nākamajā slaidā ir uzskaitīts tas, kas vēl tiek darīts mūsu skolā, ārpus tā, kas tikko tika parādīts. Šie ir tie īpašie elementi. Jūs zināt, ka tā apmācības metode, kādu mēs piekopjam – mācība saimēs, ļauj ieekonomēt laiku. Lai cik tas dīvaini nebūtu. Ar katru taču jāstrādā, bet laiks ietaupās. Es neiedziļināšos kaut kādos pedagoģiskos momentos, ja kāds vēlas, var man pajautāt, vai arī ieskatīties mājas lapā http://www.drustutautskola.lv tur ļoti plaši un pamatīgi tiek aprakstītas dažādas metodes un paņēmieni kā mēs strādājam.

Atsevišķie elementi – dziesma. Mēs pat matemātikas stundu sākam ar dziesmu.

Klusēšana. Mums nav matemātikas stundu, kurā mēs šo svarīgo elementu – sevī ieiešanu, nepiekoptu. Mēs ieejam klusēšanā un bērniem nav problēmu. Nezinu kā ir valsts skolās, bet mūsu skolās nav problēmu – bērni labprāt iegrimst klusumā, sēž kā pelītes un nav jāaizrāda – ko tu mums te tagad traucē, mēs visi meditējam tagad.

Nobeigšu ar kopsavilkumu. Manuprāt, tikumiskā jeb vērtību izglītība ir skolās iespējama. Tikai ir jāievēro viss augstāk teiktais. Ko nozīmē mūsu izpratnē „elpot vienā elpā”. Kas tie visi tādi ir? Tā nav tikai ģimene, bērns un skola.

Virtuālā multimediju telpa – tā ir telpa, kuru nedrīkst novērtēt par zemu un tās iespaidu uz bērnu. Man ir tāds piemērs. Es ar savu mazdēlu skatos filmiņu par dabu, par Āfrikas zilonīšiem, un pēkšņi ir reklāmas pauze un rāda erotiskas ainas, reklamējot kādu preci. Kādā sakarā? Saprotiet, nav nekādas šķirošanas. Vai tā ir filmiņa bērniem, vai kas cits, reklāmas rullītis, tāds, kāds tas ir, iet visos gadījumos. Tas jau ir tikai reklāmas rullītis, nerunājot par visu vardarbību un visu pārējo, kas tiek propagandēts.

Es pabeigšu ar dažām lietām, kuras jau pieminēju. Es vēlos akcentēt apziņas memu pēc Vilbera terminoloģijas. Apziņas līmeņu ievērošanu. Būtnēm augstā apziņas stāvoklī, tikumiskā audzināšana nav vajadzīga, viņi pat nedomādami, vienmēr rīkosies pareizi. Viņi var pamācīt pat mūs. Viņi nemaz nevar rīkoties netikumiski, jo ir jau vienā veselumā ar visu, kas ir. Zemākie apziņas stāvokļi – piederības izjūta nav attīstīta, un arī šie nedomādami darīs, bet darīs nepareizi, ja mēs viņiem nenorādīsim un strikti nepieprasīsim konkrētu rīcību. Lūk, kādas audzināšanas formām jeb metodēm ir jābūt, lai šie apziņas līmeņi šajā pasaulē netaisītu tādus „mēslus”, kurā mēs vairs beigās nevaram dzīvot. Tātad mums ar pedagoģiskiem un psiholoģiskiem paņēmieniem ir jāpanāk, lai arī šie zemākie līmeņi šo pasauli „nesacūkotu”. Ir arī vidēji apziņas stāvokļi, tie ir vairākumā. Jūs varat smalkāk papētīt Vilbera apziņas stāvokļu memus, un tad jūs redzēsiet, kas tie par apziņas stāvokļiem ir. Tie ir tie, kuri pareizi rīkoties iemācās mācoties, un izzinot dabas un sabiedrības likumsakarības. Vilbers tos ir nosaucis par zinātniskajiem memiem. Viņiem vajag pamatojumu, un kad viņiem ir pamatojums, tad viņi ir spējīgi pareizi rīkoties.

Nobeigumā – novēlu jums visiem šajā plašajā darba laukā gūt panākumus, nenogurt, nepazaudēt entuziasmu, un būt visiem kopā kā vienam veselumam. Paldies!

Milzīgs paldies godājamam Ojāram Rodem par saturīgo, interesanto vēstījumu. Pats galvenais, balstītam, uz tikumiskām vērtībām. Par pieminēto prezidentu, ko viņš pieminēja savas runas sākumā, būtu labi, ka kāds no jebkādas valsts prezidentiem, varētu kaut ko tādu vēstīt savai tautai. Vēlreiz paldies!