Kā veidot mācībstundu humānajā pedagoģijā

Ojārs Rode

Humānās pedagoģijas domāšana un radošā praktiskā darbība balstās uz aksiomātiska pamata: gars ir reāls un tā ir mūžīga substance, kura tiecas uz mūžīgu augšupeju, bet Zemes dzīve ir tikai nogrieznis šai bezgalīgajā ceļā. No šejienes rodas priekšstats par bērnu:
viņš ir savas misijas nesējs, viņš ir īpaša parādība uz Zemes;
viņš ir neierobežotas gara enerģijas nesējs.
Harmonizējot un virzot garu, notiek bērna Dabas veidošanās. Šīs process atklājas trīs tieksmēs:
tieksmē attīstīties;
tieksmē kļūt pieaugušam;
tieksmē tapt brīvam.
Šīs tieksmes nosaka skolotāja optimistisko attieksmi pret skolnieku, tā Ticību un Cerību. No šejienes savukārt izriet pamatprincips skolotāja radošam darbam - pacietības princips. Humānās pedagoģijas process balstās uz brīvas izvēlas jūtām, tās pieņem bērnu tādu, kāds viņš ir un akumulē sevī visa viņa dzīvi. Saka Šalva Amonašvili.

Es pievienotu vēl divas tieksmes:
tieksme būt mīlētam;
tieksme būt laimīgam.

Tieksme būt mīlētam un mīlestības saņemšana stiprina citu tieksmi - mīlestību dot, realizēt jeb kalpot. Ar vārdu kalpot te saprasta mīlestības izpausme darbībā. Mīlestībai ir tukša skaņa, ja tā neatklājas darbībā: palīdzībā, līdzjūtībā, labās domās, labos vārdos, labos darbos.
Vai tieksme pēc laimes arī nav mūsu būtības daļa? Esot laimīgi, mēs esam gatavi dalīties visā: mantā, prātā, mīlestībā. Daloties labestībā, mūsu laime daudzkāršojas. Laime attīsta mūsos ziedošanās aspektu. Ziedošanās un mīlestība iet plecu pie pleca.
Vai laime nav saistāma arī ar Mieru jeb Līdzsvaru? Kad līdzsvaroti esam paši un vide, kurā dzīvojam, rodas Kopības sajūta, kas paplašina mūsu apziņu - viss ir Viens. Esam drošībā, jo Mīlestība, kas ir visa pamatā un ir pārņēmusi mūs, būs par iemeslu allaž pareizai rīcībai. Vai Pareiza rīcība un Vardarbība ir saderīgas? Taču nevardarbība nav iedomājama bez sapratnes, kas rodas, meklējot Patiesību, savienojot Domu ar Mīlestību. Ar Mīlestību sākām, ar Mīlestību beidzām. Mīlestība ir visa pamatā.
-----------------------------------------
No dzīvās Ētikas kodeksa:

Māci skaistuma laimei.
Māci zināšanu laimei.
Māci mīlestības laimei.
Māci ar Dievu saplūšanas laimei.
Kā? - Mīlot!

Tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem: no skolnieka vecuma, no dzīves pieredzes, no organisma vispārēja stāvokļa, psihiskā noskaņojuma, no Mēness fāzes, interesēm, no vides, mācīblīdzekļu pieejamības u.c. faktoriem, taču svarīgi, lai tas notiktu no sirds uz sirdi. Pieskaroties dvēseles smalkākām stīgām, mēs palīdzam bērnam noskaņoties uz Augstākā uztveršanu. Sirds ir tieši tā, kas mūsu apziņu vieno ar Augstāko Pasauli. Bez augstas idejas un mērķa neviena personība nevar sevi realizēt, nevar atvērt sevī radošo spēku pieplūdumu, kurš pārvēršas konkrētas darbības formās.

Kas var vadīt stundu? - Skolotājs, kurš mīl!

Ļoti liela nozīme ir skolotāja personīgām īpašībām. Mīlestība pret bērniem, saudzīgums, uzmanība, mērķtiecība, laba priekšmeta zināšana un radošā dzirksts, kas spējīga aizdegt skolnieku - tie ir galvenie rādītāji, kuriem jāatbilst pedagogam. Īpaši uzsverama Pacietības īpašība. Nepacietība dzemdē putnus, kuri nelido. Vai par skolotāju var būt cilvēks, kurā nav lietas, kas uzrādāmas skolniekam, uz kurām tas aicināms (Mīlestības, Miera, Patiesības, Nevardarbības u.c.) ?

Kādi aspekti ir jāievēro, strādājot ar bērniem, vadot mācībstundas?

1. Fiziskā ķermeņa audzināšana.

Svarīgi ir bērnam likt saprast sava fiziskā ķermeņa lomu ceļā uz Augstāko vismaz divu iemeslu dēļ:
a) Jārada nosacījumi Dzīvības spēka brīvai plūsmai fiziskajā ķermenī, jo no tās ir atkarīgs tonuss, cilvēka veselība, dzīves prieks, bet tie savukārt nosaka mūsu garīgo dzīvi, prāta attīstību, zināšanu noturību, ticību saviem spēkiem;
b) Tas ir nosacījums Pasaules labākai uztveršanai - nepieciešams trenēt spēju redzēt, saklausīt, sataustīt, sajust utt., jo vairāk tāpēc, ka faktiskā pasaule ap mums ir daudz krāsaināka, daudzveidīgāka savās vibrācijās, nekā tikai tajās, ko parasti uztveram. Lai pilnīgāk uztvertu pasauli, mums bērni īpaši jātrenē vēl neuztverto svārstību sajušanai.

2. Emocionālā audzināšana.

Ja atklājums, apgūstot pasauli, ir saviļņojis bērnu, tad tas paliek uz mūžu. Emocionālie impulsi: prieks, satraukums, pārsteigums, izbrīns u.c. atmodina snaudošās smadzeņu šūnas, aktivizē to darbību. Emocionalitāte saasina sajūtu orgānu uztveri, palīdzot tiem uztvert apkārtējo pasauli, palīdz veidoties un nostiprināties estētiskām un tikumiskām jūtām, attīstīties intelektuāli. Var likties, ka tikko teiktais neatbilst idejai par Miera vai Līdzsvara nozīmi. Miers nāk no Patiesības un Mīlestībā veiktās Pareizās rīcības. Prieka, satraukuma emocijas, kas rodas ceļā uz iekšēju harmoniju, nav pretrunā ar Mieru, bet tieši otrādi, rada papildus enerģiju grūtību pārvarēšanai.
Bērnam jāsaprot "niknuma" ļaunums. Niknums nojauc sirds pukstu, elpošanas ritmus, bet tie ir saites ar Augstāko. Niknums slikti iespaido arī veselību. Jāiemāca bērns atiet gan no savas, gan no citu "niknuma" izpausmes (dziedāšana ir viens no veidiem, kas transformē negatīvās vibrācijas).
Vajag iemācīt saprast prāta darbību kā atslēgu sirdij - tas var sirdi vai nu noslēgt, vai atslēgt. Pozitīvas domas tīra prātu - jāmāca domāt pozitīvi; skaistais, kas ienāk caur redzi un dzirdi, attīra mūsu uztveri, prātu - jāiemāca skaistu skatīt, skaistu dzirdēt (norobežot no neķītriem vārdiem, skatiem); skaista runa, skaisti darbi sakārto, attīra prātu, stiprina mīlestību - mācīsim skaisti runāt un skaistus darbus darīt.

3. Kognitīvā attīstīšana.

Ietver :
a) Intelekta, loģiskās domāšanas attīstīšanu;
b) Intuitīvās, tēlainās domāšanas un iztēles attīstību.
Tie kopā ar Mīlestību ir pasaules izzināšanas jeb Patiesības meklēšanas instrumenti. Šī sfēra ietver sevī atmiņas, uzmanības, koncentrēšanās, vērotspējas attīstīšanu. Tas viss veicina dažāda veida zināšanu iegūšanu pa pasauli un gudru dzīvošanu tajā. Līdz šim nepavisam nav pienācīgi novērtēta intuitīvās un tēlainās domāšanas, kā arī iztēles attīstīšana. Šo aspektu attīstīšana īpaši svarīga integrētai (nedalītai) pasaules uztverei, kas nepieciešama ne tikai Pasaules nedalāmības jeb Veseluma uztveršanai, bet arī Jaunam laikmetam atbilstošu tehnoloģiju radīšanai.

4. Motivācijas attīstīšana.

Motivāciju nosaka gan bērna fiziskā auguma īpatnības, attīstības pakāpe, gan emocionalitāte, gan intelekts, intuīcija, gan iztēle un vēl citi aspekti. Motivācija var būt egoistiska - tikai uz sevi vai šauru personu loku orientēta, gan altruistiska, kura saistīta ar vispārēju labumu. Motivācija nosaka to, cik kvalitatīvi tiks veikts uzdevums, ļoti svarīgi bērnam ir apzināties kāpēc viņam jādara šis vai cits uzdevums, darbs.
Dažas biežāk sastopamās motivācijas:
-tāpēc, ka viņš vienkārši grib to darīt;
-tāpēc, ka viņam kāds to liek darīt;
-tāpēc, ka kāds par to viņu vai nu uzslavēs, vai norās;
-tāpēc, ka viņš par to saņems algu;
-tāpēc, ka ģimenē tas ierasts;
-tāpēc, ka sabiedrībā šobrīd tā pieņemts;
-tāpēc, ka viņš mīl;
-tāpēc, ka viņā ir tiekšanās pēc Augstākā, pēc vispārēja labuma, ko nosaka viņa sirds.

Motivācijas attīstīšana notiek, mācot tikumību, kas formē pozitīvas tikumiskas īpašības; mācot estētiku, kas palīdz nostiprināt Skaistuma uztveri sevī, apkārtējā pasaulē, dabā; mācot tautas tradīcijas; iepazīstot sievišķā un vīrišķā sākotni, to mijiedarbību, Mīlestību. Domāju, ka darbības motivācija ir sava veida mīlestības mēraukla. Ir svarīgi, vai mēs palīdzam otram tāpēc, ka sabiedrībā ir ierasts vai tāpēc, ka sirds mums to tā liek darīt un savādāk rīkoties nespējam; vai noglaužam galvu bērnam aiz mīlestības, vai tāpēc, ka mums nepatīk viņa frizūra. Darbības motivācijas attīstīšana ir būtiska vēl jo vairāk tāpēc, ka tieši motivācija ir tā, ko mēs paņemam līdzi aizsaulē un uz kuras pamata veidojas jaunās dzīves modelis.

5. Gribas un mērķtiecības audzināšana.

Bērnam ir dots dabīgs attīstības impulss. Gribas audzināšana sākas ar mērķa uzstādīšanu pašam sev, ar spēku koncentrēšanu, savas darbības pārdomāšanu. Īpaši iedarbīga gribas un mērķtiecības audzināšanā ir radošās darbības veicināšana. Bērns no mazotnes jāgatavo nopietnam un neatlaidīgam darbam. Aizraujot bērnu ar tēmu, ideju, darbu, svarīgi izrādīt prieku par bērna darba mīlestību, mērķtiecību, vēlmi patstāvīgi darboties, par piepūli, kuru viņš pielicis šķēršļu pārvarēšanā. Vēlams ņemt vērā dabas noteiktos ritmus bērnā un palīdzēt aptvert ritma nozīmi dzīvē un darbā.
Gribas attīstīšanā liela nozīme ir disciplīnai, t.i., mācēšanai ievērot noteiktas prasības, izpildīt konkrētus uzdevumus, arī tādus, kuri ir ne visai gribēti, patīkami. Disciplīnai ir vēl papildus efekts - bez disciplīnas neveidojas bijības, svētuma sajūta pret citiem, citu darbu, jau radītām vērtībām tautā vai pasaulē; bijība pret Dievu.
Mūsu darbību (uzvedību) nosaka: 1. noteikumi, kuri nāk no ārpuses, piemēram, mūsu pienākumi pret draugiem , ģimeni, profesiju, Dzimteni u.t.t., un; 2. kaut kas tāds, kas nāk no cilvēka iekšienes, mēs sakām: no mūsu iekšējās balss, no Dieva. Ir svarīgi saprast, ka "ārējie noteikumi" ir ļoti svarīgi un tā loma sabiedrībā, kas caur tiem mums ir uzlikta, jāspēlē pareizi un pēc iespējas labāk.
Lai realizētu "iekšējās balss" uzdevumus, liela nozīme ir pārliecībai par savu varēšanu, par savu augstāko ES. Ir jāzina, ka tas ir cilvēkā. Lai noskaidrotu katra darāmo, vispirms bērnā ir jāveido pārliecība par tā dievišķību. Ir jāpalīdz atbrīvoties no sevis ierobežošanas, jāpalīdz novērtēt savu neierobežoto varēšanu.
Gribas veidošana saistīta ar savu iegribu, vēlmju ierobežošanu. Jāmāca atteikties no vēlmēm, kuras mums nevajag, kuras nedod lielāku harmoniju, jāiemāca atteikties no lietām, kuras ir mūsu iegribas noteiktas. Iegribu vai visu vēlmju nepiepildīšana rada sliktas sociālās attiecības, pat naidu. Bet to apmierināšana noved pie alkatības, nepiesātināmības - vajag vēl un vēl.
Gribas attīstīšanā var traucēt arī pieķeršanās. Pieķeršanās rodas no tā, ka izdalām sevi no pasaules, kā kaut ko atsevišķu. Pieķeršanās cilvēkiem, lietām utt., - mans auto, mana māja, mans , mans, mans....
Minētās potences bērnā un minētie traucējumu šo potenču realizēšanā nosaka nepieciešamību iemācīt bērniem pētīt pašiem sevi, iemācīt izvērtēt savas domas, savus vārdus un darbus.

Galvenā metode: personīgs piemērs

Kā to uzsver Š. Amonašvili, ne mazāk būtisku lomu spēlē bērna dabīgā tieksme tapt pieaugušam. Bet kas ir pieaugušais, kādas īpašības to raksturo? To bērns vēro savos vecākos, ģimenē, vecākajos biedros, skolotājos . Liela nozīme ir labam piemēram, etalonam, svarīgi, lai labā un sliktā vērtību skalā bērns gribētu sevi redzēt Augstākā pusē, t.i., gribētu līdzināties saviem labajiem vecākiem, saviem labajiem skolotājiem un visbeidzot gribētu iemantot Dievam raksturīgas īpašības (dievišķas). Liela loma ir labā jeb mīlestības kultivēšanai attiecībās. Mīlestības realizēšana palīdz veidoties kopības sajūtai, Veseluma izjūtai. Izjūtas ir tās, kas mūs ne tikai vieno, bet arī rada reālu radošās enerģijas pieplūdumu.
Kā palīglīdzeklis labā un sliktā aptveršanai lieti noder tautas pasakas, sakāmvārdi, tautasdziesmas, stāsti par draudzību, mīlestību, par Dzimteni, varoņiem, par pienākumu; lomu, teātra spēlēšana, rūpes par augiem, dzīvniekiem, cilvēkiem: saviem ģimenes locekļiem, draugiem, skolas biedriem, skolotājiem, vecākiem cilvēkiem.

Galvenais darbs ir uz bērna paša pleciem

Bērnam pašam jāattīsta sava iekšējā harmonija un pedagoga uzdevums ir palīdzēt šajā procesā, radot nepieciešamo vidi tam, lai rezultātā bērns pilnībā atvērtos.

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Izmantotā literatūra

1. Humānā pedagoģija: teorija un prakse, Š.A.Amonašvili, Ped. vēstnesis "Trīs atslēgas", 2003.06.
2. Bērns-Visums, T.S. Boguš, Ped. vēstnesis "Trīs atslēgas" , 2003.06.
3. Izglītība un cilvēcisko vērtību mācīšana, Satja Sai Baba, Sathya Sai Newsletter, USA, Fall 1994.