Darbs saimē

Tautskola „99 Baltie zirgi”,
mācot pamatskolas kursu matemātikā

Mūsu skolas izglītības modeļa viens no balstiem ir darbs saimēs. Bērni netiek dalīti vecuma grupās, bet veido saimes, kurās, mērot ierastiem skolu līmeņu standartiem, vienlaicīgi kopā mācās bērni no pirmās līdz 8. klasei. Līdzšinējā 11 gadu darba pieredze apliecina, ka tādā saimē optimālais skolēnu skaits ir 10-12 bērni. Organizējot mācības saimēs, mēs mākslīgi radam lielo ģimeņu modeli, kurās zinošākie (ne vecākie) “brāļi un māsas” top par “skolotājiem”, jeb, kā mēs viņus saucam - par skolotāju palīgiem. Citiem vārdiem sakot, veidojam apstākļus, vidi, kurā realizējas princips: ”Dots devējam atdodas!” Tāda kārtība bērnam aktīvākā veidā rada iespēju atkārtot reiz mācīto un reizē padziļina apgūtā izpratni - kā gan var ko iemācīt otram , ja pašam nav saprašanas par konkrēto lietu. Ir novēroti gadījumi, ka bērns, tapdams par skolotāja palīgu, izdara to, ko pirms brīža nav mācējis, tātad šī loma mobilizē intelektuālās spējas, koncentrē uzmanību. Tā visos gadījumos bērnam ļauj dziļāk apzināties savu varēšanu, raisot prieku par to, kas savukārt stimulē mācīšanos. Novēroju, ka parasti šis “skolotājs”, atrod labu kontaktu un panāk sava skolnieka izpratni - viņam nav kā pieaugušajam jāiejūtas bērna ādā - viņš pats ir bērns.

Visi bērni grib kļūt par “lielajiem”. Viņi atrod sev tos, kuriem gribētu līdzināties, tepat tautskolā, un tie ir viņu vecākie biedri. Ja šiem “lieliem” darbs, zināšanas ir vērtība, tad arī jaunākajiem tās top par vērtībām. Ne reti ir novērots vēl kāds fenomens: jaunākie, darot savu darbu, neviļus dzird sarunas ar vecākiem bērniem, un gribot negribot viņu apziņā uzkrājas jauni vārdi, nosaukumi, sakarības - veidojas it kā pamats arvien sarežģītāku lietu izpratnei un vēlāk, apgūstot jauno, atklājas, ka daudzas lietas tiem saprotamas it kā pašas par sevi. Beidzot jāpiemin arī tas, ka skolotāja lomas spēlēšana stimulē labvēlīgu sociālās gaisotnes veidošanos, kuru raksturo draudzība, izpalīdzība.

Tāfeli praktiski neizmantoju, bet neskaidro izrunājam individuāli. Un tikai neskaidro, jo skolniekiem pašiem jāapgūst teorija, jāpārbauda tās izpratne ar vingrinājumiem. Ja kas nesaprotams, vispirms noskaidrojam vai tas saistās ar jau veco jaunā kombinācijā, vai jauno vielu. Ja veco, tad parasti lieku pašam sameklēt agrāk pildītos darbus un rast pareizu risinājumu. Ar priekšā teikšanu necīnos, bet tieši otrādi - to veicinu, nekad neko pats nelaboju, bet vēršos pie kāda cita skolnieka ar lūgumu palīdzēt, vai problēmas atrisināšanai organizēju grupu darbu. Ne reti gadās, ka jaunākie skolēni, galvas nepacēluši no sava darba, pēkšņi pasaka priekšā vecākajam, ar kuru tobrīd runājam.

Lūk, kādas stundas apraksts

Nodarbību plāns ļoti vienkāršs, un tas ir sekojošs: Individuālais darbs: 1. Mājas darbu pārbaude; 2. Klases darbu uzdošana; 3. Konsultēšana. Kopdarbs: šoreiz reizrēķina nostiprināšana. Kopdarbam esmu sagatavojis daudzas mazas kartiņas, uz kurām vienā pusē ir reizināšana un otrajā pusē reizinājuma dalījums ar vienu no reizinātājiem.

Klases iekārtojumā nekā īpaša nav - skolēnu individuālie galdi, viens pietiekami liels galds, pie kura, nepieciešamības gadījumā, var apsēsties visi skolnieki. Ir plkst. 8:00 un es apsēžos pie šī lielā galda. Stunda sākusies. Skolēni pakāpeniski piepilda klasi (tas saistīts ar transportu, kas bērnus no dažādiem pagasta stūriem atved dažādos laikos. 15 - 20 minūtēs saradušies visi. Pakāpeniski viņi nāk pie manis, uzrādīt mājas darbus.

Ierodas pirmais skolnieks. Parasti tas ir Kristaps (viņš dzīvo netālu no skolas. Nāca uz skolu, vecāku nedzīts, pat tad, kad ārā bija sals pāri par 30 grādiem. Kristaps ir mūsu skolas pirmais skolnieks un ir visvecākais. Viņam ir 14 gadi un viņš apgūst 8. klases vielu). Kristapu saucu arī par mūsu skolas viļņlauzi - viņš ir pirmais; pirmais, ar kuru tiek aprobēta jaunā metode - pēc tam vēl ko labojam, izmainām, atmetam. Viņam nav vecāko biedru, kuru piemēram sekot, un nav līdzdalības iespēja vecāko “gudrajās” nodarbībās, kas stimulētu zināšanu apgūšanu. Viņš ir pionieris, kas pirmais lauž ceļu mūsu skolas nākotnei. Viņam ir nesalīdzināmi grūtāk nekā tiem, kuri nāk aiz viņa. Bet skolotājiem tas nozīmē salīdzinoši lielāku darbu tieši ar viņu.
- Labrīt, skolotāj!
- Labrīt, Kristap! Vai šorīt atkal sals? Cik rādīja termometrs pie tavas mājas?
Kristaps, nākdams ar savām lietām pie manis:
- Nepaskatījos, bet daudz nevar būt. Skolotāj, man vakar nebija ko darīt un es parēķināju uz priekšu. Domāju, ka būs pareizi.
Ienāk mazā Līga no otrās saimes. Viņai ir 7 gadi un patreiz viņa apgūst 2.klases vielu. Viņu bieži, uz darbu braucot, jau pirms astoņiem atved tēvs.
- Labrīt, skolotāj! Vai es arī te varu parēķināt? Tad es būšu pēcpusdien brīva. (otrajā saimē, man matemātikā nodarbības ir tikai pēcpusdien).
- Protams! Sēdies tepat pie lielā galda un strādā, - es atbildu.
Koncentrējos, pārbaudot Kristapa mājas darbus. Bieži spēju aptvert uzdevumu ar atrisinājuma algoritmu, skatoties uz visu tekstu vienlaicīgi, to nelasot. Tas nepieciešams, ja vēlos ātri pārbaudīt padarīto. Bez skaitļošanas izvērtēju atbilžu loģiskumu. Šķiet, ka viss pareizi.
- Malacis, Kristap! Kā tu varēji izrēķināt bez nevienas kļūdas? Nu gan brīnumi! Nu ko, iesim tālāk. Uzmanīgi izlasi, kas te rakstīts aiz šīs viļņotās līnijas un, ja viss ir skaidrs, tad pamēģini atrisināt kādu no šiem uzdevumiem. Bet tikai vienu piemēru un atnes man parādi, ja būs pareizi, netērēsim šai vielai laiku un iesim uz priekšu.
Pa to laiku klasē ieradušies vēl seši bērni: Aldis (12 gadi) apgūst 7. klases vielu. Marita (10 gadi) apgūst 5. klases vielu, Kristīne (8 gadi) apgūst 3. klases vielu; Natālija (10 gadi, krieviete) apgūst 3 klases vielu, Emma (8 gadi) apgūst 3. klases vielu. Ienāk arī Jānis (8 gadi) apgūst 4. klases vielu.
- Jāni, tu kaut ko aizmirsi aiz durvīm. Izej, lūdzu, ārā un tad nāc atkal.
Jānis iziet un tūlīt atkal atgriežas:
- Labrīt!
- Nu gan man te ir izveidojusies rinda! Marita, esi tik laba un pārbaudi Kristīnei. Iedod viņai arī klases darbu! - izrīkoju.
Jānis:
- Bet es pārbaudīšu Emmai! Vai drīkst?
- Labi, - atbildu, - bet Natālija lai nāk pie manis.
Aldis pie manis nenāk - kaut ko dara pie sava galda, laikam nav mājās visu izdarījis. Es par mājas darbu neizpildīšanu izrādu neapmierinātību tikai atsevišķos gadījumos. Visi uzdevumi ir jāapgūst - vienalga kur un kad. Bērni to zina un veic tos tur, kur tas ir ērtāk, īpaši nekavējoties, jo viņi ātrāk grib būt tādi paši, kā vecākie, zinošākie skolas biedri.
Natālija pie mums mācās jau otro gadu, taču ļoti lēni apgūst valodu. Ģimene runā krieviski un maz var palīdzēt meitai. Nākas paskaidrot kāda vārda jēgu. Cenšos uzslavēt:
- Te pareizi, malacis. Te arī, te arī. Te gan tu mazliet esi nokļūdījusies, bet te atkal pareizi. Kur tu man pēkšņi tik gudra!? Izlabo šīs vietiņas un tad atnāc vēlreiz man parādi! Labi? Atnākušas arī pēdējās skolnieces: Dace (13 gadi) kopā ar savu māsu Ievu (11 gadi) atnāca pie mums no citas skolas pirms pāris gadiem, un atbilstoši apgūst 6. un 5. klases vielu matemātikā.
Beidzot arī Aldis pienāk pie galda. Viņam problēmas ar taisnleņķa trijstūru vienādības pierādījumu, kurā ir jāizmanto zināšanas par augstuma, bisektrises un mediānas īpašībām vienādsānu trijstūrī. Rosinu viņu atgriezties pie šiem jautājumiem, sameklējot attiecīgo vielu grāmatā.
Pa to laiku Jānis ar Maritu ir pabeiguši sava “skolotāja” pienākumus, pienāk pie manis. Jānim labi attīstīta loģiskā domāšana un, lai gan mācās tikai trešo gadu, mēs jau sastādām teksta uzdevumos algebriskas izteiksmes (tikai pozitīviem lielumiem), risinām vienādojumus, kuros nepieciešams veikt vairākus pārveidojumus, savilkt līdzīgos locekļus. Starp citu, tiklīdz matemātikā mēs saskaramies ar nezināmo meklēšanu, bērnus iepazīstinu ar vienādību īpašībām. Ja tos risinot iznāk skaitļi ar negatīvām zīmēm, tad ļauju vienkārši zīmes atmest, neskaidrojot kāpēc to drīkst darīt, bet gadījumos, kad saucējā parādās nezināmais, rakstam apgriezto skaitli. Bez tam rosinu izmanot visas iespējamās matemātisko darbību apzīmējumu zīmes, īpaši dalīšanā dalīšanas svītru. Lai gan vēl nebūsim mācījušies par daļskaitļiem, atlikumus pierakstām ne kā atlikumu, bet kā nepabeigtu dalīšanu: aiz dalījuma pierakstot atlikums dalīts ar dalītāju, izmantojot dalīšanas svītru (slīpo, taisno). Tas ir viens veids savlaicīgai ievadīšanai daļskaitļu pasaulē, pieradinot tikai pie pieraksta formas. Ar Jāni mums galvenā problēma: pierakstu kultūra. Laiku pa laikam jāatgriežas pie glītrakstīšanas elementiem.
Minēju, ka visādi cenšos panākt bērna pašmācīšanos. Tas nozīmē, ka bez maniem paskaidrojumiem bērns patstāvīgi apgūst jauno. Ne reti gadās, ka bērni jaunās problēmas risinājumus atklāj nestandarta veidā. Ir gadījumi, kad pareizu atrisinājumu viņš panācis tikai pašam sev saprotamā veidā un ne vienmēr māk atklāt risinājuma algoritmu. Par to es priecājos! Esmu atklājis, ka bērni māk izmantot savas apslēptās spējas, likt strādāt smadzenēm bez apzinātas līdzdalības. Risinājums nāk nesalīdzināmi ātrāk, bez starprisinājumiem un jautājumiem. Esmu domājis par metodi, lai to veicinātu - mums dzīvē vienlīdz vajadzīga spēja saskatīt cēloņsakarības un spēja arī ātri risināt problēmas, nekavējoties bezgala garās secīgu notikumu ķēdītēs.
Marita ir apveltīta ar lielām darbspējām. Nereti tēvs nāk meklēt savu meitu uz skolu, kur viņa ir aizrāvusies ar kādu darbu.
Skolā nav zvana, kas aicinātu visus uz starpbrīdi. Vai vienmēr līdz atpūtai jāgaida 40 minūtes - tas var notikt, bērniem vienojoties ar skolotāju, arī ātrāk. Bieži man Maritu un Aldi, dažkārt arī Kristapu jārosina iet izkustēties - viņi turpina darbu, lai gan dota iespēja paskraidīt.
Es domāju, ka bērnu pozitīva attieksme pret darbu (tā ir arī citiem bērniem) tiek ieaudzināta ar obligātām nodarbībām mūsu skolas amatniecības darbnīcās (kokapstrādes, aušanas, podniecības, klūdziņu pīšanas, rotkalšanas). Tur bērni visai ātri var priecāties par sava darba rezultātiem. Un vēl ar to, ka skolas zvana neesamība veicina pabeigt nodarbībās iesākto. Klasēs ir pulksteņi un katrs skolotājs zina, cik ilgi viņš ir strādājis, viņš bez zvana zina, kad laiks pie darba ķerties kādam citam skolotājam. Bieži nodarbību maiņa notiek plūstoši, t.i., pakāpeniski iesaistot jaunā nodarbībā tos skolniekus, kuri ir pabeiguši savus darbus pie iepriekšējā skolotāja. Gadās, ka kaut ko tomēr nepabeidz. Tad rosinu bērnus dienas laikā atrast laiku, lai saskrietos kaut vai uz īsu brīdi un apzinātu padarīto, iezīmētu nākošos soļus, nākošos uzdevumus.
Pienākušas abas māsas. Vecākā patreiz sekmīgi apgūst darbības ar decimāldaļām. Kad meitenes ieradās mūsu skolā, iedevu viņām pārbaudes darbus. Rezultāts nepatīkami pārsteidza mūs visus. Taču, pateicoties meiteņu čaklumam un darbam vasarā, mēs paspējām atkārtot gan veco, gan “ielēkt atpakaļ savā vagonā”. Dace atklājusi sevī skolotājas talantu. Viņa labprāt palīdz Kristapam, kuru nozīmēju par atbildīgo “skolotāju” matemātikā tajās reizēs, kad neesmu skolā gan strādājot ar pirmo saimi, gan ar otro. Šodien Dacei jāveic darbības piemēros, kuros ir gan decimāldaļas, gan daļskaitļi.
- Skolotāj, es te nekā nesaprotu!
- Nesatraucies! Apskatīsimies - mierinu.
Neskaidrība radusies jauktos skaitļus pārvēršot decimāldaļskaitļos. Taču viņa ātri aptver ka jāpārvērš tikai daļa. Meitene strādā apskaužamā tempā. Bērni saņem mājas darbus pirms nodarbība beidzas un dažkārt paspēj tos ne tikai paveikt klasē, bet pat man atrādīt - tad viņi ir brīvi no mājas darbiem. Vai tas nestimulē strādāt?
Ieva vēro mūsu darbu un gaida savu kārtu.
- Ieva, izvēlies pati, kuru uzdevumu Tu tagad gribētu pildīt!
- Šo, skolotāj, un šo, - Ieva norāda uzdevumus.
-Labi, es atbildu.
Es bieži ļauju skolniekiem pašiem brīvi izvēlēties uzdevumus. Kristaps ar Aldi nekad nepaliks bez mājasdarbiem, jo paši noteiks ko un cik veiks. Viņi strādā ne man, bet sev (domāju, savam priekam).
Bērni ļoti labi saprot, kad skolotājs pats ar kaut ko nav skaidrībā, un neceriet viņus piemānīt - brīvi, kā savējais, atzīstieties, ka kaut ko nesaprotat - par to nav jākaunas. Jākaunas par meliem. Bērni labi apjēdz arī savu varēšanu, savas zināšanas, savu prasmi. Viņi labi saskata darba glītumu, rūpību. Un visvairāk viņi gaida prieku, kas rodas apzinoties savu varēšanu, prieku par paveiktu darbu, prieku, ka arī citi to prot novērtēt, prieku, ka māki palīdzēt citam. Es stāstu it kā zināmas lietas. Zināmas, bet nezin kāpēc šo lietu labā ne vienmēr cenšamies ko darīt. Manuprāt, viens no šķēršļiem priekam ir atzīmju likšana. Liekot tās, biežāk taču gadās, ka tā nav visai augsta. Vai tā radīs bērnam prieku? Ne jau neveiksme ir prieka avots, un tā nav arī motivācija tam, lai mācītos labāk - mēs tā tikai domājam. Atzīme kā motivācija centieniem kļūt arvien labākam ne vienmēr nostrādā un, ja nostrādā, tad jautājums: vai tā ir laba motivācija? Pamatskolas kurss nav augstskola. Un, ja bērns netiek galā ar pirmās pakāpes loģikas elementiem, tad ne vienmēr varam vainot pamatskolas standarta prasības. Ir jāatrod paņēmieni, jāattīsta metodes, un nevis jāliek slikta atzīme - jāstrādā tik ilgi, cik katram tas ir nepieciešams. Mēs tautskolā neplānojam, cik stundu drīkstam patērēt vienai vai otrai sadaļai, mēs tērējam tieši tik, cik tas vajadzīgs attiecīgam bērnam. Tas nepavisam nenozīmē, ka neiekļaujamies nekādos rāmjos. Tieši otrādi - individuālā pieeja vairumam bērnu ļauj apgūt lietas ātrāk un dziļāk nekā kolektīvā.
Vispārpieņemts ir fakts, ka augošam bērnam ir nepieciešamība pēc fiziskām kustībām, dinamikas. Taču to, ka tam ir tāda pati prasība attiecībā pret garīgu, intelektuālu aktivitāti, iemanāmies nepamanīt. Bērns ļoti grib, lai mēs viņu mīlam un to izrādām, viņš ļoti vēlas iepazīt pasauli, kas ir ap viņu, kurā viņam jādzīvo un grib to darīt aktīvi. Ja to neredzam, bērns stundās garlaikojas un visbeidzot, nomanot, ka visus apmierina vidējās atzīmes, ierod slinkot vai savu enerģiju ieliek kaut kur citur. Līdzīga aina veidojas tad, ja ar bērnu runā tam nesaprotamā valodā t.i., nedrīkst apsteigt viņam personīgi raksturīgo tempu. Tad ir vēl sliktāk - mēs norakstām lēnīgus ģēnijus nespējīgos. Jāiziet no pieņēmuma: bērns var visu, un tad jānosaka tas, ko viņš reāli var. Uzdevumiem visu laiku jābūt uz spēju robežas - ne par viegliem, ne par grūtiem.
Mūsu saimē neviens nejūtas sliktāks par otru, jo ne jau temps ir rādītājs, bet viņa paša zināšanas - viņš zina, ko zina, un tas veido viņa pašapziņu. Bērns priecīgi jūt tās briešanu un neapzināti cenšas šo prieku vairot ar savu darbu.
Arī mūsu tautskola, protams, ir pakļauta izglītības standartiem, likumiem, ministrijas rīkojumiem, tāpēc atzīmi tomēr izlieku, bet tikai reizi semestrī. Vai tā var būt slikta? Matemātikas pirmā stunda tautskolā beigusies.

Tautskolas “99 Baltie zirgi “ vadītājs Ojārs Rode