Zenta Mauriņa par Klusumu

 ..... bez klusuma dziedinātāja spēka iekšējā pasaule sadrumstalota, dvēselei trūkst spārnu.

„Tikai viena lieta nepieciešama: sevī nokāpt, stun­dām ilgi nevienu nesastapt. Līdz tam jānonāk" (Rainers Maria Rilke).

Klusums nenozīmē bezskanību. Klusumu nedrīkst sa­mainīt ar trulo mēmumu. Klusums nolaižas rasainā zālē, izolācija ņirdz debesskrāpī vasaras tveicē. Klusums ir pašgribēta savrupība, mēmums ir izolācijai notiesāta eksistence svešu radījumu barā.

Klusums kopo izkaisītos spēkus, atver ceļu uz sirds kodolu. Troksnis nodeldē personību, dvēseli, garu.

... Klusums: būt sev pašam, būt vienotam ar dievišķiem spēkiem mūsos, reizē atteikšanās un piepildījums.

Tik klusi kā mākonim bezvēja vasaras debesīs slīdēt caur dzīvi un tikpat klusi no tās pazust.

Sniega pārslu lēnā lidošana saltā ziemas dienā no­mierina — skatīties pārslās, nekā nedomāt, nekā ne­

61

vēlēties.

..... Ja izdodas ieklausīties klusumā, pārvērsties par klu­suma ausi, tad sāpēm pārklājas plīvurs un var nojaust visu lietu vibrēšanu.

Reizēm, naktī atmostoties, mani lielajā klusumā pārņem laimes izjūta. Tikko uzdrīkstos elpot un kustēties, klu­sumu gribu malkot kā izslāpušais ceļinieks vēso avota ūdeni. Ja pietiek spēka atvairīt savas vēlēs, iekāres un vilšanos, tad lēnām sākas atjaunošanās, atveseļošanās, vispirms dvēseliska, kas savukārt veicina miesas at- labšanu.

Manas dziļākās atziņas, mani dzīvākie tēli radušies beztrokšņu naktīs vai arī agros rītos, kad domu audus vēl nav sadauzījusi asu trokšņu pātaga vai balsis ka naža asmens.

Svētlaimes nojausma — ar kokiem kopa skaitīt rīta lūgsnu, ar putniem kopā sveikt jaunu dienu, ar ziediem plaukt pretī saules stariem, aizlidot ar strazdu koka galotnē.

Lielas lietas briest klusumā.

Nepietiek apklust, vajag sevi klusumā pārveidot, lai varētu iekļauties visaptverošā pasargātībā.

Klusumā mūsos iestrāvo mūžīga gaisma.

62

Ūdens ainava — vienalga, ezers, upe vai jūra — skaidro un atvieglo. Ikdienas nesamie smagie baļķi peld un nes mūs.

Mūsu laika negals — neapmierinātība — varbūt iz­skaidrojams ar to, ka nav iespējas un vēlēs laiku pa laikam iegriezties klusuma josla — pārvērsties augošā kokā.

...

Klusums salasa izkaisītos spēkus, atver vārtus uz lietu būtību. Klusumā mēs saplūstam kā ar savu patību, tā ari ar dievišķajiem spēkiem mūsos un pār mums. ... Mūsu iekšējā un ārējā pasaulē tik daudz trokšņu, ka arvien vairāk zūd spēja klausīties klusumā, un ne tikai klu­sumā, bet arī smalkās skaņu atēnās. Valoda atšķir: ie­klausīties, paklausīties, uzklausīt, saklausīt, bet sadzīvē mēs to reti darām.

63

Katrai mātei vajadzētu ik dienas vismaz kādu stundu savrupības, ārēja klusuma, kas ir pamats iekšējam klu­sumam, bezrūpju vienpatībai, lai savus bērnus neuz­skatītu par nastu, bet par dāvanu un lai spētu no mazo dvēseles stīgām izvilināt īsto toni.

...

Salīdzinot latviešu grāmatas ar cittautu literatūru, man šķiet, ka klusumam pār latvieti ir lielāka vara nekā pār citām tautām. Būtu pamats runāt par latviešu savrupību...