Svēto biržu pazīmes. Lai sāktu domāt par biržu atjaunošanu, jāzina, kā un kur tās meklēt. Vispirms uz to norāda atbilstoši vietvārdi, un, protams, šīs vietas īpašības.

      Aiz kalniņa ezeriņš, Aiz ezera ozoliņš, Dieva dēls jostu kāra, Saules meita vainadziņu.

      LD 33742

      Līdzīgi ari LD 33748, 33752, 33827.

      Svētkoku atjaunošana. Neviens koks nav mūžīgs. Ja kāds no senču svētajiem kokiem vecuma dēļ lūza, tad precīzi tai pašā vietā stādīja jaunu. Tādējādi mūsdienās atjaunoti vairāki Kaibalas, Nītaures, Tūteres u. c. svētozoli. Protams, lai koks gūtu pilnu spēku, tam jāpaaugas. Dažkārt pati daba ar sīļu palīdzību iestāda zīles veco svētozolu vietā.

      Tā kā Latvija ir zeme ar spēcīgu enerģētisku starojumu (sk. I. Vīka grāmatas "Trejdeviņi Latvijas brīnumi" 1. un 2. daļu), tad mums svētvietu un koku ir daudz. Veci ļaudis bieži tos apmeklēja, un ne šie koki, ne citas senču svētās vietas savu spēku nav zaudējušas. Varas vīri var likt nocirst atsevišķu koku, bet nav viņu spēkos iznīcināt Dieva dotu zemes starojumu.

Koki ka svētvietu simboli

      Daudzās dainās, kas runā par kokiem, to vārdi uzrakstīti tikai kā simboli. Patiesībā šīs dainas stāsta par senču svētvietām. Tādas, piemēram, ir daudzas dainas, kas stāsta par bērzu vai liepu ar deviņām galotnēm, trim lapām vai arī to vietā lietojot vārdu žuburains.

      Kalnā auga kupla liepa Deviņām galotnēm, Deviņām galotnēm, Deviņiem zariņiem.

      LTdz 10820

      Tālāk skatot zintnieciskās darbības, kas saistītas ar kokiem, jāatceras, ka daudzos gadījumos tās jālasa vairākos līmeņos, ietverot gan koku, gan svētvietu, gan Visuma telpu sakarības.

      Svēto koku uzraudzība. Senatnē pret kokiem un it sevišķi pret svētajiem kokiem, izturējušies ar lielu cieņu. To apliecina gan nule lasītās dainas, gan arī citas latvju garamantas. Interesanti ieskatīties ari citu tautu rakstos par svētajiem kokiem.

      Senajā Romā auga vairāki lieli koki, kurus uzskatīja par svētiem. Ja karstā vasaras dienā kāds pamanīja, ka koka lapas nolaižas, sāk vīst, tātad tām nepietiek valgmes, šis cilvēks to paziņoja ar stipru kliedzienu. Tūlīt no visām pusēm uz kalnu devās citi cilvēki ar ūdens spaiņiem, cenzdamies viens otru apsteigt.

      Siamas budistu mūki uzskata, ka nolauzt svētā koka zaru ir tas pats, kas nevainīgam cilvēkam bez kāda iemesla salauzt roku.

      Latvju garamantās attieksme pret koka bojāšanu nav sevišķi uzsvērta, dažas dainas lūdz nelauzt pašu galotnīti. Cieņa pret koku tika audzināta jau no mazotnes, un tas bija pašsaprotams: "Sudrabiņa birzi gāju, ne zariņa nenolauzu; būt zariņu nolauzusi, tad staigātu raudādama".

      16. gs. baznīca organizēja koku ciršanu visos mūsu zemes novados. To varēja uzskatīt par politisku lēmumu, jo vēl 13. gs. beigās kristīgo baznīca bija spiesta cienīt latvju senču svētkokus un aizliedza aiztikt ozolus, kas auga Daugavas krastos.

      Senču svētos kokus cirta vēl pat 19. gs. vidū, tomēr visus ne- nocirta. Daži senču svētie koki, piemēram, Valdemārpils un Usmas elku liepas saglabājušās līdz mūsu dienām.

      Skaņās birzis.

      Vai, jel manu skaņu balsi, Skan mežā, skan laukā! Skan laukā akmenī, Skan mežā ozolā.

      LTD 127

      Varbūt būsit ievērojuši, ka mežos un birzīs ir vietas, kas atšķiras ar lielu skanīgumu. Jūs jūtaties kā labā koncertzālē pie mikrofona. Tikai, ja tur skaņu pastiprina elektronika, te to dara pati daba.

      Esmu šādas vietas apmeklējis kopā ar speciālistiem akustikā. Diemžēl šādu vietu zinātniskai izpētei vajadzīga speciāla aparatūra. Tāpēc šādas vietas izdevies pētīt tikai ar sentēvu paņēmieniem. Ja iegūtās ziņas izteiktu mūsdienu valodā, tad šo vietu neparasto skanīgu mu veido savdabīga torsionu plūsmas konstrukcija, kas salīdzināma ar lietussargu virs piramīdas. No jebkura punkta piramīdas pamatnē skaņa plūst uz virsotni. Tur tā tiek pastiprināta un atstarota. Dainās šādas vietas pieminētas vairākkārt.

      Zaļa, zaļa, skaļa, skaļa Mana bērzu birztaliņa: Tur dziedāju, gavilēju, Tur saviju vainadziņu.

      Fs 1552, 30466

      Pazīstamākās šādas vietas ir pie senču svētvietām Beverīnā, Embūtē, Ķoņos pie Ķēniņakmens, Mazsalacā, Pokaiņos, Sunākstē. Daudzas 13.-19. gs. celtās kristīgo baznīcas novietotas uz senču svētvietām ar šādām īpašībām. Tas arī izskaidro to neparasto skanīgumu. Liekas, ka pati skanīgākā šai ziņā ir Līksnas katoļu baznīca.

      Fizikas likumi par skaņu atstarošanos pilnīgi izslēdz iespēju, ka skaļa vieta un atbalss varot būt biežņā vai pat tikai mežā. Lai skaņa atbalsotos, jābūt klajumam ar izteiktu klinti, krauju, sienu, vai attālu blīva meža sienu. Tātad šīs skaņās vietas nav skaidrojamas ar klasiskās fizikas likumiem, bet prasa pilnīgi citu, jau augstāka līmeņa pieeju.

      Šīs vietas ar savu starojumu ir visai noderīgas nākotnes variantu izzināšanai. Tāpēc tās būtu sevišķi jāaizsargā. Diemžēl pašreizējā pieminekļu aizsardzības inspekcijas pieeja šādu iespēju liedz. Bet nevienam nav liegts to darīt savos mežos vai laukos. Vēl jāpiebilst, ka skaņās vietas ir arī smaržīgas.

      Svētbiržu plānojums. Dainas ļauj apjēgt, ka svētbiržu stādījumi pakļāvās noteiktām likumsakarībām, bija rūpīgi pārdomāti un plānoti. Centrā stādīja ābeli (arī ievu vai lazdu):

      Visapkārt Saule tek Sidrabiņu sijādama; Visapkārt ievas zied, Vidū zelta ābelīte.

      LTdz. 10647

      Pamatīgu aprakstu par ievas kā centrālā svētkoka stādīšanu dod šāda daina:

      Stādīju ieviņu Plāniņa vidū, Uzauga ieviņai Deviņi zari, Uz katra zariņa Deviņi ziedi

      LTdz. 10753

      Citās dainās, kas veltītas senču svētvietām (simbols brāļa sēta), minēts, ka ap centru stādīja ošus un kļavas.

      Kas kait man nedzīvot Diža meža maliņā: Visapkārt oši, kļāvi,