Vairums visu filozofijā, mākslā, zinātnē vai jebkurā citā sfērā veikto atklājumu radušies intuīcijas līmenī. Lai radītu mākslas darbu – gluži tāpat, kā vēlāk spēt saprast tā jēgu un nozīmi -, lai nonāktu līdz kādam atklājumam vai izgudrojumam, lai radītu kaut ko jaunu, lai vispār spētu saprast jebkuras idejas, jebkura Dabas likuma jēgu, nepietiek tikai ar zināšanas, tikai ar filozofijas, zinātnes vai estētikas teorijām. Allaž nepieciešams vispirms sajust un spēt pasniegt tās idejas, kas vispār nodarbina mūsu prātu jebkurā izpausmes formā, GARU, BŪTĪBU un SPĒKU. Un tās nu reiz ir lietas vai parādības, ko nav iespējams adekvāti noformulēt vai vispār vārdiski paskaidrot.

Intuīcija ir paņēmiens, ar kuras palīdzību mūsu Dvēsele un Sirds sazinās ar mūsu Apziņu, un tā iziet tālu ārpus loģikas un tā dēvētā veselā saprāta robežām. Cilvēkam piemītošā intuīcija izmanto ne tikai vizuālos tēlus, bet arī simbolus, metaforas, arhetipus, dažādus cilvēces attīstības laikā uzkrātos neordināros paņēmienus un formas. Tieši tāpēc intuīcija, salīdzinājumā ar citām mums zināmām ordinārām izziņas formām, ir vairakkārt bagātāka.

Savukārt, loģika ir visnotaļ ierobežots mūsu Apziņas instruments: tikai domāšanas instruments, nevis pati domāšana. Tā apstrādā informāciju, bet nerada jaunas zināšanas. Tā atbild par spriedumu maiņas korektumu, bet nav spējīga noskaidrot, vai šīs maiņas motīvi ir patiesi, vai mānīgi.

Paradoksāli ir tas, ka patiesībā nemaz nav iespējams domāt tikai loģiski un racionāli. Tas nozīmē, ka pirms loģikas vispirms jāiedarbojas kādai sevišķai spējai iepazīt patiesību. Un šo sevišķo spēju, kas patiesības izzināšanai neizmanto loģiku, jau kopš senatnes dēvē par intuīciju (latīņu „intuition”- vērīga ielūkošanās).

Tur, kur saprāts veic secīgus, loģiskus soļus, lēnām, bet neapturami virzoties mērķa virzienā, intuīcija allaž darbojas ātri, pat zibenīgi – līdzīgi fotoaparāta zibspuldzei. Intuitīvā domāšana notiek nemanāmi, „dabiski”, turklāt tā nav tik nogurdinoša, kā gribas pakļaušana loģikai. Tiklīdz cilvēks uzticējies intuīcijai, viņš momentāni zaudē loģisko spriedumu virknes pavedienu, iegremdējas iekšējo stāvokļu stihijā – neskaidras sajūtas, priekšnojautas, dīvaini tēli, savdabīgi simboli. Un otrādāk – ja cilvēks darbojas izteikti apjaušamā, loģiskā režīmā, viņš it kā zaudē pieeju saviem intuīcijas resursiem.

Pateicoties intuīcijai, cilvēks acumirklī spēj novērtēt visu īstenības ainu kopumā. Viņš nojauš vai pat gluži precīzi paredz, kā turpmāk risināsies visi notikumi ( katrā ziņā varam runāt vismaz par galvenajiem variantiem), kurā virzienā vispār virzīsies notikumu dramaturģija, kuras būtību tik apbrīnojami vāji apzinās citi tās dalībnieki. Taču vajadzības gadījumā viņam būs nesalīdzināmi grūtāk šo ainu paskaidrot, ietērpt visiem saprotamu vārdu formā, turklāt, gandrīz neiespējami būs paskaidrot, kā un kāpēc tieši viņš notiekošo tik labi izpratis ( ja vien par allaž derīgu atbildi neuzskatām šo dziļdomīgo frāzi – hm, dzīves pieredze...). Amerikāņu psihoterapeits Ēriks Bernss to formulējis šādi: „Intuīcija ir tas, ka mēs kaut ko par kaut ko zinām, bet paši nezinām, kā mēs par to esam uzzinājuši”.

APSKAIDRĪBA JEB INTUITĪVĀ PIEREDZE

Jāatzīst arī zinātnieki – psihologi pietiekami vāji orientējas šajos procesos, arī viņi nespēj paskaidrot, kā darbojas intuīcija, un, kas visbēdīgāk – nezina, kā to pētīt. Visbiežāk viņi lieto jēdzienu „apskaidrība” ( no angļu val. insight). Ar to apzīmē momentu, kad cilvēku pēkšņi apskaidro kāda ideja, rodas kāda ilgi un mokoši risināta uzdevuma vispareizākais risinājums. Apskaidrību vēl mēdz dēvēt par „ahā-reakciju”, ar to saprotot to izsaucēju virkni, kas allaž pavada jebkuru atskārsmi, kad pēkšņi sākam uztvert lietas būtības smalkā pavediena pareizo galu, atrodam pareizo izeju no vēl mirkli iepriekš šķietamā bezizejas stāvokļa. Klasisks šādi saprotamas apskaidrības piemērs ir Arhimēda lēciens laukā no vannas ar sekojošo izsaucienu: „Eurēka!”

Vairums mūsdienu psihologu uzskata, ka intuīcijas avots meklējams Zemapziņā, jeb precīzāk sakot – tās izcili sakārtotajā mijiedarbībā ar Apziņu. Virkne pētījumu šo apgalvojumu it kā lieliski apstiprinot. Konkrētajā izpausmes mirklī intuīcija „strādā” ar priekšnojautām, arhetipiem, simboliem, acīmredzot tieši tāpēc bieži vien intuitīvie paredzējumi rodas miegā, īsā nomiedzī vai sevišķi smagu pārdomu mirkļos un transā.

Cilvēks, kuram piemīt attīstīta intuīcija, spēj ļoti precīzi un savlaikus uztvert zemapziņas pārraidīto informāciju – piemēram, pēc sarunas biedra intonācijas, mīmikas, žestiem, acu skatiena viņš spējīgs precīzi noteikt, ko šis cilvēks negrib vai nespēj pateikt pilnībā atklāti. Faktiski visa tāda veida informācija nekad nenokļūst mūsu uzmanības lokā, tā nav pakļaujama apzinātai kontrolei, tomēr tā mums nezūd pavisam, gluži otrādi – zemapziņas līmenī veido un uzkrāj intuitīvo pieredzi. Šīs intuitīvās pieredzes krājums veidojas līdztekus mūsu gribai un vēlmei, pilnībā no tā neatkarīgi, un cilvēks pats to nespēj apzināti lietot vai papildināt, lai gan tā spēj būtiski iespaidot mūsu darbības un uzvedības raksturu. Intuitīvā pieredze nosaka to gultni, kurā rāmi plūst mūsu domāšanas upe.

Antīkie domātāji – galvenokārt Sokrāts un Platons – intuīciju un intuitīvo pieredzi saprata kā nesalīdzināmi dziļāku jomu. Viņi intuīciju uztvēra kā cilvēka integrālo spēju tvert patiesību vispārīgas, hologrāfiskas izziņas veidā, turklāt, vienlaikus dažādos aspektos – Pagātnē, Tagadnē un Nākotnē, Dzīvē un Nāvē, Evolūcijā, Telpā un Laikā, Mūžībā, Redzamajā un Neredzamajā, Arhetipā un Formā, Garīgajā un Materiālajā.

Savukārt intuitīvā pieredze viņu skatījumā nebija tikai zemapziņā dzimstoši „iekšējie momenti”, un vispār ne tikai abstraktā cilvēka Zemapziņa, par ko tik aizrautīgi runā mūsdienu psihologi. Viņuprāt, tā bija izziņas un atminēšanās mijiedarbības spēja. Šeit runa ir par Nemirstīgās Dvēseles pieredzi, ko tā, gluži kā čakla bitīte, savākusi neskaitāmo pāriemiesošanos virtenē. Lielāko daļu šīs pieredzes dvēsele atpazīst un atceras, pateicoties jau minētajiem apskaidrības mirkļiem, jeb savdabīgajiem intuīcijas zibšņiem. Tā ir ideju – arhetipu uztveršanas spēja, un spēja pārcelties ārpus materiālās pasaules rāmjiem, pārcelties uz pasauli, kurā valda tikai idejas, un dzīvot šajā ideju pasaulē, vai dzīvot ar šo pasauli kopā vismaz kādu neilgu, svētlaimīgu mirkli. Šī integrālā kvalitāte cilvēkā vēl neesot pilnvērtīgi attīstīta, taču laiku pa laikam tā spēj pamosties.

Amerikāņu pētnieks Grems Volless 1926.gadā piedāvāja radošās domāšanas shēmu, kas vēlāk kļuva ievērojama visā pasaulē. Viņš to izstrādāja, balstoties uz izcilu zinātnieku pašnovērošanas procesā gūtajām atziņām, galvenokārt izmantojot vācu fiziologa, fiziķa un matemātiķa Hermaņa Helmholca un franču matemātiķa Anrī Puankarē novērojumus savās ikdienas gaitās. Volless šajā procesā izšķīra četras stadijas.

Pirmā stadija – sagatavošanās. Tā sevī iekļauj nepieciešamās informācijas vākšanu par konkrēto problēmu, tās atrisināšanas ceļu meklējumus un apdomāšanos. Filozofiskā pieredze to pašu it kā skaidro citiem vārdiem: nepieciešams periods, kad nekas neizdodas, kad tu domā, veic dažādus mēģinājumus, taču tie nedod vajadzīgo risinājumu. Apmēram tā – sities ar galvu kā pret sienu.

Otrā stadija – inkubācija. Problēmas iznēsāšana. Šķietamās stagnācijas periods. Bet patiesībā notiek dziļa zemapziņas darbība, kas nopietni risina konkrēto problēmu, turklāt apziņas līmenī cilvēks par to var pat neko nenojaust, uzskatīt, ka „par to nedomā”. Filozofiskā pieeja: ja esi iestādījis un aplaistījis, tad nesteidzies uzreiz raut laukā, vismaz pagaidi un apskaties, kas īsti sanācis. Ļauj Dabai darīt savu darbiņu.

Trešā stadija – apskaidrība. Iedvesma, atklājums, iedziļināšanās būtībā. Tas bez izņēmuma katru reizi iestājas negaidīti, momentāni, līdzīgi asam grūdienam. Tajā mirklī lēmums dzimst simbola, domas – tēla veidolā, un to nav iespējams vārdiski aprakstīt.

Ceturtā stadija – pārbaude. Tēls beidzot pakļaujas vārdiem, domas izkārtojas loģiskajā secībā, notiek atklājuma zinātniskais pamatojums.

Apskaidrības mirklis – idejas rašanās ir intuitīvā radošā procesa kulminācijas mirklis. Līdz pat šim mirklim tas ir netverams, noslēpumains, mazliet arī mistisks, un - jādomā – tāds arī paliks uz visiem laikiem. Ja izdotos atšifrēt apskaidrības noslēpumu, tādējādi radot priekšnosacījumus tās atkārtošanai, tad izcilie atklājumi rastos nevis atbilstoši gribai, bet gan instrukcijām, pēc pasūtījuma. Viegli pieejama kļūtu arī jebkuru dzīves problēmu atrisināšana, kā arī jaunu zināšanu iegūšana par pasauli un visdziļāko patiesību dzīļu sasniegšana, un tās ir lietas, kas cilvēkiem tomēr allaž pakļaujas tikai ļoti nelielās devās, katrā ziņā – par ārkārtīgi lielu cenu.

Taču gan psihologi, gan filozofi ir vienisprātis acīmredzami svarīgākajā: ceļš, kas ved uz apskaidrību, galvenajos vilcienos ir apzināms. Vienkārši nepieciešams sakoncentrēties un ļoti pamatīgi un neatlaidīgi strādāt ar konkrēto problēmu – to ļoti vispusīgi izpētīt, cenšoties iegūt maksimāli daudz informācijas, domāt par to bez apstājas, kaislīgi sapņojot gūt risinājumu, vienlaikus neļaujoties vilinājumam palikt tikai sapņošanas stadijā. Iekšējā apskaidrība ir ilgstošas zemapziņas darbības rezultāts. Noteiktu laika posmu jādzīvo tikai konkrētās idejas (problēmas) dēļ, ilgstoši nerodot tās risinājumu, un - visdrīzāk - kādā jaukā brīdī šis risinājums apskaidros jūsu apziņu, trāpīs līdzīgi zibens spērienam, sev līdz atnesot ietekmes spēka ziņā neparastu pārdzīvojuma izpratni, skaidrību, pacēlumu, izrāvienu, laimes sajūtu.

KAS NEPIECIEŠAMS, LAI ATRAISĪTU UN ATTĪSTĪTU INTUĪCIJU?

1. Allaž garīgi bagātināt apziņu. Nepieļaut ilgstošu ieslīgšanu sīku, sadzīvisku problēmu risināšanā. Katru dienu jārod laiks, lai bagātinātu savu apziņu. Pārliecinoši atsijāt visas liekās, bezvērtīgās domas un emocijas.

2. Iemācīties „nedomāt” svarīgākajos mirkļos. Intuīcija sāk strādāt tikai tad, kad pārstājusi darboties loģiskā darbošanās. Loģika gan arī ir nepieciešama, taču – visam savs laiks.

3. Likvidēt visus attieksmes stereotipus. Katru reizi no jauna izprast to, ko jūs jau zināt. Ikvienā savā darbībā rīkoties radoši.

4. Nebaudīt ilgstošu bezdarbību. Izrādīt ierosmi un iniciatīvu. Rodoties jebkādam jautājumam, izdarīt visu iespējamo, lai atbildi rastu pats saviem spēkiem.

Žurnāls Kabinets, „Zinātne zina vairāk”