Ilgtspējīga izglītība, saruna ar Igo Midriāni

 

Ojārs Rode

 

Daudzi nemaz nezina neko par ilgtspējīgu attīstību, bet vai nākotne nav viņiem? Es domāju, ka ar sabiedrībā plaši izvērstu sarunu par IA, varētu sākties Latvijas trešā jeb garīgā atmoda. Manuprāt, ilgtspējīgas izglītības koncepcijai attiecībā uz Latviju ir jārodas Latvijā – tas nebūtu tas pats, kas „velosipēda izgudrošana”, ilgtspējīgas izglītībai jābalstās mūsu kultūrā, tradīcijās un nevis Eiropas onkuļu prātulās. Es domāju, ka mūsu bagātais tūkstošgadīgais tautas tradicionālās kultūras mantojums un Latvijas cilvēku garīgums sola labus rezultātus.

 

Šī saruna ar Igo Midriāni jāaplūko kā intervija: viņš uzdeva jautājumus un es centos, īsi atbildot, izteikt savu viedokli.

           

·         Vai fiziskā plāna (cilvēka un tā dzīvesvides, Zemes un visa, kas uz tās, Latvijas) ilgtermiņa pastāvēšana, precīzāk, piemērotība dzīvībai, mūsu civilizācijai ir nozīmīgs uzdevums, vai nozīmīgs ir tikai mūžīgais garīgajā līmenī? Kāpēc nepieviešams rūpēties par fiziskās pasaules (Zemes) ilgt spēju, ja Bībele un citi Svētie Raksti, pravieši vēsta, ka tā aizies bojā, bet izdzīvos tie, kas krājuši mūžības augļus?

 Nozīmīgs, jo garīgais un fiziskais plāns nav būtībā atdalāmi, tie ir pakārtoti. Ienākot Zemes fiziskajā telpā, mēs esam uzņēmušies noteiktus te risināmus uzdevumus un tāpēc, manuprāt, fiziskās telpas sakārtotība, atbilstība ir nozīmīga. Pat tad, ja būtu, kāda ticama informācija par Zemes bojā eju mums, cilvēkiem, nav jākrīt izmisumā, bet jāturpina darīt tas ko, galu galā, paši esam uzņēmušies. Viss ir Viens.

  • Ja nozīmīga ir mūžība garīgajā plāna, tad varbūt vienīgais sabiedriski nozīmīgais darbs ir cilvēku pievēršana Dievam?

Pievēršanās Dievam ir primāra, jo tas palīdz:

 a) caur Mīlestību redzēt kopsakarus; b) savu vietu un uzdevumus; c) būt reālam Dieva līdzstrādniekam kopdarbā.

  • Ja fiziskais plāns ir arī nozīmīgs, vai tā aizsargāšanu indivīdi, tauta, cilvēce var  būtiski ietekmēt?

 Jā, protams.

  • Vai galvenie ietekmes veidi ir garīgie vai materiālie (ekonomiskie, plānošanas, infrastruktūras būvniecības un tml. instrumenti)?

 Garīgie – tie veido nosacījumus katra atmodai. Protams, ka paralēli svarīgi  arī materiālas dabas instrumenti, jo dažam labam „atmošanās” var ieilgt gadsimtos – respektīvi, kādu laiku vēl būs vajadzīga ”runga” likumu veidā. Taču ienākot Zemes plānā Jauniem cilvēkiem, kuriem raksturīga Veseluma izjūta un , kuri nāk Mīlestības caurstrāvoti,  Brīvi un Atbildīgi, likumi zaudēs savu jēgu.

  • Kas ir garīgums? Vai garīgums ir ,,neredzamās’’ iracionālās Pasaules ietekmju kopums (mijiedarbību veselums)?

 Dievs manī. Domāju, ka ar racionālās pasaules paņēmieniem mijiedarbības dēļ ir iespējams stimulēt „pamošanos”.

  • Vai garīgums ir Mīlestības izpausme mūsos?

Arī tā var teikt. Es identificēju Mīlestību ar Dievu. Taču bieži mums liekas, ka nav nekā svarīgāka par otra mīlēšanu. Manuprāt, otra mīlēšana sākas ar sevis paša mīlēšanu, tāpēc es teiktu tā, ja es mīlu citus tāpat kā sevi ( to teicis jau Kristus), tad tādā Mīlestības izpratnē tā arī ir garīguma mērs.

·         Vai garīgums ir Dieva darbība mūsos, pat ja to neapzināmies?

 Var teikt arī tā. Varbūt var teikt ka garīgums ir dievišķās daļas apzināšanās mūsos un mūsu darbošanās, jeb dzīvošana saskaņā ar to.

  • Vai garīgums ir garīgā vide?

 Garīgums ir saistīts ar Veselumu, tātad nekas nav atdalāms – arī vide.

  • Vai garīgums ir saskaņa ar universāliem garīgiem likumiem?

 Varētu arī tā teikt, ja ir priekšstats kas tie par universāliem likumiem.

  • Vai garīgums ir Dieva  kā Visuma Saprāta (Svētā Gara) klātbūtne mūsos- atziņas gaisma?

 Varētu tā teikt.

  • Vai garīgums vai tā trūkums ir galvenā cilvēka rīcības motivācija?

Ļoti labs jautājums. Es atbildu apstiprinoši..

  • Vai garīgums ir konstatējamu, bet ,,netveramu’’ pazīmju kopums?

 Noteikti konstatējamu. Tas izpaužas mūsu domās, runās, darbos, emocijās, mūsu attieksmēs. Manuprāt, tieši garīga un fiziskā plāna Vienības nosacījums ir vērojumam, ka attīstošā pieredzes kustība vērsta abos virzienos, t.i, kā no smalkā plāna uz raupjo un otrādi. Tas nozīmē, ka strādājot ar sevis izpausmēm uz Zemes, mēs varam atvērt savas sirdis, jeb attīstīt sevi garīgi. Te varētu būt vesels sevis atvēršanas mācību komplekss.

  • Vai garīgums ir pretējs materiālismam?

 Manuprāt, viss ir Viens un tātad nav pretstatāms. Pat „tīrs” materiālists nav apdalīts. Jautājums tikai kā viņa fiziskā būtība rezonē dievišķajā, kā viņa individuālā apziņa spēj aptvert Veselumu. Kā tas ir, mēs redzam viņa darbos, viņa attieksmē un tamlīdzīgi.

  • Vai Latvijas IIA liekot garīgumu tas nozīmē, ka pamatuzdevums ir Latvijas negatīvo psihisko auru pārveidot par pozitīvo psihisko auru?

Domāju, ka kopumā Latviju ieskauj pozitīva aura – dievišķais nāk pa priekšu. Jāapzinās materiālās pasaules smagnējais inertums. Tā kā viss ir kārtībā, tikai mums cilvēkiem gribās visu „rīt jau ap pusdienas laiku”. Kārtībā, bet tas nenozīmē, ka nav nekas jādara – jāturpina kustināt iekustināto. Jādara viss iespējamais, lai no inertās masas atdalītos pēc iespējas vairāk līdzstrādnieku.

  •  Kā? Ar sabiedrības pāraudzināšanu, to izglītojot? (Vai tas iespējams? Vai tā nebūtu brīvās gribas apspiešana?)

Par brīvo gribu var runāt daudz. Dažkārt domājam, ka, ja mums neļauj kaut ko darīt, tad tiek apspiesta mūsu brīvā griba. Bet vai bieži mūsu „griba” kaut ko darīt nav nosacīta (pakārtota) tām tradīcijām, kurās dzīvojam. Manuprāt, par brīvās gribas apspiešanu nav jēgas šobrīd runāt, jo dzīvojam, maigi izsakoties, klausības sabiedrībā. Tā īsti par brīvās gribas apspiešanu var runāt tika brīvā sabiedrībā, kurā kaut kas tāds var parādīties.  Par brīvu sabiedrību es saprotu tādu, kurā katrs var brīvi pildīt tās saistības, kuras katrs ir uzņēmies Te atnākdami. Šādu sabiedrību pretstatā esošai varētu saukt arī par atbildības sabiedrību – brīvība un atbildība iet roku rokā.  Ar Brīvu sabiedrību es tad arī saprotu IA sabiedrību, bet par to varētu citreiz.

      Pāraudzināt (ko tas vispār nozīmē?) noteikti nē. Informēt, izglītot – jā. Īpašu uzmanību pievēršot sirds izglītošanai. Vēl varētu runāt par atvēršanu, jo faktiski viss ir cilvēkā. Sirds izglītošana jau arī būtu atvēršana.

  • Kas nekļūdīgi noteiks pareizās vērtības, kas jāieaudzina, pareizās metodes?

 Nav jābaidās no kļūdām – droši jāizmanto tās vērtības, kuras mēs uztveram par vērtībām. Nedrīkstētu ne ignorēt klasiskās cilvēces pamatvērtības, bet būtu arī jāuzmanās no dogmatiskas pieķeršanās kaut kam – jābūt nepārtraukti atvērtam,  jābūt Ceļā.

 

·         Vai plašsaziņas līdzekļos, reklāmās nevajadzētu pārtraukt negatīvisma un materiālisma propagandu - tiešu negatīvās auras veidošanu (Ar cenzūru? Ja jā, kādai tai jābūt? Ar labas gribas cilvēku garīgajiem, finansiālajiem un intelektuālajiem ieguldījumiem pozitīvi orientētu plašsaziņas līdzekļu tīkla attīstībā: interneta, videospēles, TV. Radio, avīzes un žurnāli...)

Es piekrītu viedoklim,  ka nav atdalāms valdības vīrs no priestera un no zinātnieka – tiem reizē ir jābūt kā vieniem tā otriem. Tātad jāsakārtojas sabiedrībai. Jāmainās sabiedrības struktūrai, attiecībām – no valdīšanas (valdīšana rada baiļu atmosfēru sabiedrībā, traucē radošai pašattīstībai, manai brīvai izvēlei un tamlīdzīgi. Tā ir rītdiena, bet šodien ... nav jācīnās ar tumsu – ir jāiededz gaisma. Protams, ka to varētu ar plašsaziņas līdzekļu, ar alternatīvu multimediju tīklu, programmu un tamlīdzīgi izveidi. Un noteikt, pirms ejam tautā, pastrādāt pašiem ar sevi – izgaismot sevī vistālākos un noslēptākos kaktus mūsu apziņā. Jāsāk kaut kādā līmeni kustība no dievišķā manī. Mēs nesaliksim „ labos cilvēkus” visās vietās.

 Protams, ka nedrīkst ignorēt masu mēdīju „nopelnus”, bet tā strādā tikai uz masām, pūli. Smalkajā plāna negatīvi orientētai pūļa apziņai nav liels spēks – visu nosaka kā Tu un Tavi domubiedri organizē savu apziņas lauku, cik tas vienots. Ja te viss kārtībā, tad pakāpeniski sakārtosies arī citas telpas. Spēks nav daudzskaitlībā, spēks ir Mīlestības Vienotībā (Vienībā)! Par to esmu iestājies un joprojām iestājos.  Tas nozīmē tikai to, ka nav kādi jālabo, jāpāraudzina, bet tas ir jādara pašiem ar sevi – šajā ziņā nekam citam nav vērtības, kā tikai katra personīgai dvēseles pieredzei. Mēs velti lolojam cerību panākt IS attīstību ar izglītošanu (visos iespējamos šī vārda locījumos), kas atbilstoši Eiropas dokumentos fiksētajam. Faktiski tas neko citu nenozīmē, kā atbilstošas „uzvedības datorprogrammas” izveidi bioloģiskajiem robotiem, par kādiem tur faktiski tiek uzskatīts cilvēks. Ir iznākusi Jāņa Valbja grāmatiņa par izglītības problēmām. Tā ir laba, jo konspektīvi analizē visus pasaulē iznākušos dokumentus par izglītību t.sk. arī saistībā ar IA.

·         Vai IA (pilnvērtīgas attīstības) priekšnoteikums jebkurā līmenī (vietējā, Latvijas, Baltijas jūras baseina, Eiropas, planētas) ir Dievvadība? Varbūt sakļauties ap spēcīgu uz garīgumu orientētu (mācītāju, Latviskās Dievatziņas, ezotēriķu uc.) partiju parlamentā, pašvaldībās?

Man ļoti nepatīk kaut kādas vienas konfesijas, garīgās orientācijas vienības – tās parasti ir dogmatiskas un nespēj viena ar otru un citiem sastrādāt. Ja veidotu kādu partiju, tad tai būtu jābūt garīgi atvērtai.

·         Vai Jūs piekrītat, ka gan zinātne, gan reliģija balstās uz ticību (pārliecības izpratnē) aksiomām, no kā izriet viss pārējais kādā teorijā (hipotēzē) vai mācībā? Varbūt ne vienmēr uz ticību, bet pieņēmumu.. Man šķiet ka uzsverot ticību (reliģiskā izpratnē), mēs padarām par svētu un neaizskaramu to, kam ticam. Rezultātā cilvēki apvainojas, ja tava „ticība” ir cita. Ceļas savstarpēja neuzticēšanās, kas neļauj kopīgi kaut ko darīt. Es domāju, ka ticībai jābūt ļoti intīmai un tai jāpaliek personības iekšienē, tā nedrīkst sākt dominēt cilvēku savstarpējās attiecībās. Lai mūs vieno pārliecība (kam tomēr ir cits saturs nekā vārdam „ticība”), ka Mīlestībā ir spēks, ka Mīlestība ir vienojoša, ka Mīlestība ir bezrobežaina, Ka Mīlestība ir Visa esošā, Radītā pamatā un saturā utt.

·         Vai IA, progresa lēciens ilgtermiņa iespējams tikai pamatojoties uz labestību un mīlestību? Un Prātīgas (Pareizas) rīcības t.sk. nevardarbības (tas ir plašs un ļoti nopietns jēdziens)  plašā nozīmē, arī pret sevi.

·         Vai labais plus zināšanas veido vienotu veselumu, kas ir IA garīgais priekšnoteikums? Ko nozīmē labais? Es domāju, ka Veselumam nav citas jēgas, kā tā par ko jau runāju. Patiesas IA priekšnoteikums ir Brīvlaišana. Es jau runāju par valsti – tā šobrīd ir cietums. Un nevajag baidīties – no bailēm jāatbrīvojas. Ir jābūt pietiekami drosmīgiem un tam ir pamats – mūsu spēks ir daudz lielāks (vēlreiz uzsveru:  ne jau skaitā ir spēks).

·         Vai, vadoties no japāņu pasaules uztveres nepabeigtības principa, var teikt, ka garīgums esi Tu pats? Ka viss, kas Tev jādara garīguma (IA) labā, ir jānovērš pretruna starp savas dvēseles un gara (es nesaprotu pretrunas starp garu un dvēseli) vēlmēm- jāsakārto sevi? Kāpēc vai šai tēzei? Es domāju ka šobrīd ir pretruna starp to ko jau prasa Jaunais laiks un starp vecām paradigmām, bez kurām pat nespējam iedomāties sabiedrību. Un dīvainākais ir tas, ka uz to pamata grasāmies veidot IA.

·         Vai Jaunajā Derībā dotās Labās Vēsts vērtība šobrīd daudzkārt palielinās, ja to attiecinām ne tikai kristīgās sistēmas ietvariem, bet pieņemam kā universālu garīgo ceļu?

 Nemāku analizēt Jauno derību, jo neesmu tajā īsti bijis iekšā. Varu tikai atkārtot to, ko augstāk minēju runājot par ticību. Man nav šaubu, ka Mīlestība sastopama Visās mācībās, garīgajos avotos – šī pasaule radīta Mīlestībā un tāpēc man ir jautājums: vai tāpēc ir iespējams dzīvot ārpus Mīlestības (pat noziedznieki dzīvo dievišķās Mīlestības ieskauti). Mēs parasti nemākam, vai negribam to saskatīt visur un visā, bet tikai tajā kam paši „ticam”. Domāju, ka mūsu galvenais uzdevums šobrīd ir ļaut ievibrēties mūsos tam, ko sakāmies saucam par Mīlestību un visi jautājumi, ko un kā darīt atkritīs. Mans naivums, vai ne?

  • Vai pārejai uz IA kā pilnvērtīgu attīstību vajadzīga Garīgā Atmoda?

 Jā, bet ne pūļa.

  • Vai iespējams vienotās Atmodas vārdā kopdarbs starp zaļajām un garīgajām kustībām un to līderiem?

 Nezinu. Un mani tas neaizrauj, man vienkārši spiež uz smadzenēm šī nepārtrauktā dalīšana, skaldīšana šī grupēšanas – tas viss ir tik bērnišķīgi. Lai viņi rotaļājas savā smilšu kastē, es jūtos „pilngadīgs”? Esmu izkāpis no tās, un man šķiet, ka man jādarbojas, varētu teikt,  savā „matricā”. Mēs, manuprāt, pielaižam kļūdu (tā ir cilvēcīga un saprotama mūsu cilvēcīgās dabas dēļ  - mums, kas redz tālākus apvāršņus, gribas pa visu varu raut citus sev līdz. Manuprāt, vienīgais ko varam darīt, ir parādīt, ja protam, citiem šos apvāršņus un ļaut katram izvēlēties.  Ir jādzīvo savā „matricā”, jāturpina pilnveidoties, jātop par kaut ko tik labu, ka arī citi gribētu tādi kļūt. Tad viņi nāktu pie manis un teiktu: es arī gribu būt tāds! Kā tu to panāci? Pamāci mani, arī es gribu mīlēt un tikts mīlēts!

 Vai ne tā?

  • Ko nozīmē IA kā (dinamiski) līdzsvarota un sabalansēta attīstība? Kas tiek līdzsvarots un kas sabalansēts?

 Vispirms līdzsvarotam jābūt maniem augumiem. Līdzsvara pazīme – Miers manī. Miers manī galvenais līdzsvarotas sabiedrības nosacījums

  • Ko nozīmē IA kā izdzīvošanas programma?

Ja es veidotu programmu, es censtos neko nedalīt, jo tad var kādu apdalīt (pus pa jokam). Jāmācās ieraudzīt veselo un no tās arī iziet rīkojoties, veidojot plānus, programmas. Esmu agrīnās audzēšanas (parasti saprot audzināšanu) fans un lieku visu uz šo „kārti”. Esmu pārliecināts, ka risinot praktiskus, piemēram, globālās sasilšanas problēmas, galvenā uzmanība tomēr jāpievērš to „audzēšanā”, kuriem lemts veidot nākotnes sabiedrību. Mana prioritāte ir IIA.

  • Vai IA ir ceļš, Patiesība un dzīvība?

Un Brīvība!

  • Vai IA ir Dieva griba?

 Varētu tā teikt. Bet vai tā nav arī mūsu griba? Ja tā, tad ar Dievu esam kā Viens vesels!

 

Īsi IIA varētu noraksturot šādiem vārdiem: Tas ir garīgi intelektuāli orientēts darbs Veseluma izjūtas veidošanā, sirds izglītošanā un personības radošo spēju attīstībā. Vēl citādi: Tas ir Brīvu, Atbildīgu un Radošu personību veidošanas darbs.