Pauls Jurevičs Variācijas par moderno cilvēku

PROF. DR. PAULS JUREVIČS VARIĀCIJAS PAR MODERNO CILVĒKU

ESEJAS DAUGAVA 1956

 (http://pie.daugavas.lv/materials/PaulsJur/PJvar.HTM )

 Konspekts

Viens no spilgtākiem latviešu „holistiem”

 

Konspekts

Konspektēja O. Rode

visa cilvēce mūsu dienās pārcieš smagu krīzi, tas tagad ir tik vispāratzīts fakts,

vai tur ik dienas neiet bojā simtiem tūkstošu dzīvu būtņu, lai pārdzīvotu tikai nedaudzas, vai tur nav likums, tā saucamais džungļu likums, ka stiprākais aprij vājāko?
bet cilvēks, lūk, vienmēr ir iedomājies, ka viņi ir kaut kas vairāk nekā daba, ir pārāks par to, ka to nevada vienīgi instinkti kā dabas būtnes, bet gan prāts un zināšana, kas ir labs.. 3.lpp.

 Vispirms ar to, ka zinātne ieviesa cilvēkos kritisku un pat skeptisku garu. Vērsta galvenā kārtā uz materiālas dabas pētīšanu, tā pieradināja atzīt un saprast vienīgi to, kas bija pētījams ar dabas zinātņu metodēm, nemaz nejautājot, vai nav kādas citas realitātes, kurām tās nav piemērojamas. Ar to visu tika noārdīti daudzi tradicionālie uzskati, - gan tādi, kas to bija pelnījuši, gan arī tādi, kas nebija - arī morālē un polītikā, nemaz nerunājot par reliģiju; cilvēks kļuva brīvs no daudzām saitēm, arī no tādām, bez kurām tas nevar dzīvot un kas konstituē tā dzīves jēgu. Tā tika sagatavota tā rietumu kultūras tautu sairšana ne ar ko iekšēji nesaistītos pūlos,.. 4.lpp. Technika un tās organizācija tādā kārtā dod minoritātei, ja tā ir bez sirdsapziņas, līdzekļus iegūt varu par majoritāti.. 6.lpp

Bet kā ir ar rietumu pasauli? Vai tur stāvoklis būtu stipri atšķirīgs? Tiešām, ir daudzi svarīgi momenti, kuros tas radikāli atšķiras, bet ir atkal citi, kuros tas uzrāda kaut ko līdzīgu tam, kas notiek austrumos.
Arī te norisinās procesi, kas ved pie individa dabiskās dzīves, dabisko tieksmju un centienu un līdz ar to arī brīvības ierobežošanas. Arī te individa garīgās spējas - kā intellekts, tā jūtas un morāle - tiecas standartizēties un pielīdzināties kopējai masai, līdz ar to neizbēgami degradējoties un kļūstot neauglīgas 9.lpp. Techniskā lielkapitālistiskā ražošana, kad tā sasniegusi visai augstu attīstības pakāpi, prasa visai līdzīgu plānošanu un saskaņošanu, darba spēka un tirgus nodrošināšanu u.t.t. kā sociālistiskās zemēs. 10.lpp.

Bet izšķirīga iezīme te visur ir tā, ka cilvēki visu apmierinātību resp. laimi gaida tikai no iespējami vairāku pasaulē doto lietu uzņemšanas sevī un no iespējami vairāku iespaidu ieplūduma caur acīm un ausīm.
Vienādoti, pārvērsti par pelēku masu, zaudējuši garīgo pašierosmi, cilvēki liek visu cerību vienīgi uz to, ka viņu dzīvi balstīs, uzturēs un piepildīs no ārienes. Garīgā dzīve sastingst, tās vietā iestājas tukšums, jaunradīšana izbeidzas, zūd vispār jēdziens par augstākām garīgām vērtībām, jo jēga par tām iegūstama vienīgi aktīvā pieredzē un pārdzīvojumā. Mūsu laikmetam tāpēc zīmīgi, kā to atzīmē visi, kas pievērsušies tā novērošanai, ka ārkārtīgi zudusi interese par idejām, t.i. par kādiem augstākiem, entuziasma apdvestiem mērķu priekšstatiem.. 12.lpp. Un tas mūsu dienās ir noticis. Gandrīz nevienam valstsvīram nenāk prātā darīt to, ko prasa morāliskā apziņa, ko prasa, piem., kristīgā ētika, bet visi vēro vienīgi, kāds tiem būs praktisks labums vai ļaunums no kāda soļa 12. Lpp. Viss tas liecina, ka visa rietumu kultūra ir satricināta pašos pamatos…. mums ir apziņa, ka mūsu dzīve ir smagi apdraudēta, ka tā slīd uz leju, ka viss tiecas grimt it kā kosmiskā chaosā. šis temats kopš tam ir daudzkārt ticis aizkārts, un :mūsu laikmets ir nosaukts par baiļu laikmetu; ne par velti tipiskā mūsdienu filozofija - Heidegera eksistenciālisms - māca, ka fundamentālais cilvēka pārdzīvojums ir sirds sažņaugšanās nenoteicamās bailēs draudošā tukšuma priekšā. ,,Labklājības" mītam, kas grib, lai cilvēks gaidītu visu labu un lai- mi tikai no ārienes, tātad arī mūsu laikmetā ir tikpat īss mūžs, kāds tam jau vairākkārt bijis vēsturē. Projicējies viss uz āru, atstājis novārtā savu garu, cilvēks, lai gan apgādāts ar visiem ārējiem sasniegumiem, atslīdējis atpakaļ primitīvākā stāvoklī, kļuvis atkal barbars un elementāra instinktu būtne. 13.lpp.    Pasaulei vajadzīgs kas cits, un tas ir, kā jau teikts, - spēja ticēt idejām, spēja aptvert ideālās vērtības un pildīt tās. Visas šīs idejas jau ir sen pazīstamas un izteiktas, bet, nekad nepiepildītas, tagad pavisam piemirstas. 16.lpp. Mūsos vēl tomēr ir samērā lielāka spēja aizrauties ar idejām un sajust prieku arī par kādām nepersonīgām vērtībām. Izšķirīga loma te vēl tam, ka mēs esam līdz pat mielēm izdzēruši visas tās ciešanas, kas seko, kad iznīcina brīvību, humanitāti un attiecības ar tuviem cilvēkiem, kas konstituē dzīves jēgu. Mēs tātad no pašu pieredzes zinām, ka tās tiešām ir vislielākās vērtība 17.lpp. jaunākos laikos, tā iegūst zinātnē gandrīz monopolu un kļūst par vienīgo zinātnisko kategoriju, - jo tā dod pamatu mechanistiskai izskaidrošanas teorijai. Šī teorija tiešām vilina ar savu vienkāršību: tā māca, ka viss salikts no pilnīgi vienkāršiem nedzīviem elementiem un visi notikumi un pārmaiņas jāizskaidro ar šo sīkāko vienkāršo elementu pārvietošanos telpā, atkarībā no kādām citām ie priekšējam telpiskām pārgrozībām, sekojot pieredzē konstatētiem un matemātiski apstrādātiem fizikas likumiem. Mērķtiecība dabā tiek noliegta. Tāpat netiek atzīts, ka dabā būtu kādi īpatnēji veselumi (piem., šūniņa, dzīvs ķermenis), kuru struktūra un vienība nebūtu izskaidrojama vienīgi ar elementārāko daļiņu statiku un dinamiku, bet tiek prasīts, lai visu pasaulē izskaidrotu pilnīgi tāpat, kā izskaidro, piem., pārmaiņas uz biljarda galda atkarībā no trieciena, ko saņem kāda bumba. Tādā kārtā mechanikai kļūst padota nevien nedzīvā daba, bet arī dzīvā, - mechanistiskais dabas pētīšanas ideāls ap 19. g. s. vidu kļūst par visas zinātnes ideālu. 18.lpp.

. Neviens nedrīkst nekur iesakņoties, neviens nedrīkst organiski saistīties ar savu apkārtni, nedrīkst sākt justies tur labi, ,,kā mājās", - tad tas vairs nav ideāls, viegli pārbīdāms ķieģelis sociālai celtniecībai. Tāpēc mechanizētās dzīves ideologiem pilnīgi nepanesams ir zemnieks, kas saaudzis ar savu zemi, savu māju, savu pagastu, savas tautas tradīcijām. Viņš tāpēc bez žēlastības jāizrauj no viņa vietas un no organiskas, sazarojumiem un saaugumiem bagātas butes jāpārvērš par bezsakņainu, neorganisku priekšmetu, - jo tikai tad viņu varēs iekļaut visur, kur labpatiksies ,,jaunās dzīves" cēlējiem. 20.lpp.
. Bet nu izrādās, ka cilvēks nekādā ziņā nav šāds akmentiņš, bet drīzāk gan sēkla, kas visur, kur nomesta, mēģina dzīt asnus un dīgt. Nemitīgi raustīts un aplauzīts, tas neizbēgami sāk nīkt, un līdz ar viņu nīkuļo visa dzīve. 20.lpp.

Pirmkārt, tā pastāv no zināmām organiskām vienībām - indivīdiem, no kuriem katrs ir īpatnējs psīcho-fizioloģisks veselums, un, otrkārt, šie individi tajā normālos apstākļos apvienojas tai plašākā dabiskā veselumā, ko sauc par tautu. Cilvēku sabiedrībai līdz ar to piemīt visas svarīgākās dabisko veselumu īpatības. Galvenā no šīm īpatībām ir tā, ka dabiskam veselumam vienmēr ir sava iekšēja struktūra, to nevar vienkārši sagraizīt daļās vai atņemt, vai pielikt tam kaut ko, līdz ar to neiznīcinot vai vismaz radikāli negrozot doto veselumu. Dabisks, organisks veselums nav vienkārša daļu summa, bet tajā starp daļām un visumu vienmēr ir iekšēja dinamiska kopsakarība, veselumā ir kaut kas jauns, kaut kas vairāk nekā visa tā saskaitījums, kas dots jau daļās. …. Beidzot, kā jau teikts, organiski veselumi ir dzīvi, bet tas nozīmē it sevišķi to, ka tie spēj paši sevi uzturēt un parasti arī atjaunot un pavairot sevi - radīt sev līdzīgus pēcnācējus.
Šis jautājums par organisko veselumu dzīves un pastāvēšanas nosacījumiem, attiecināts uz tautu, jaunākos laikos it sevišķi interesē organistisko sabiedrības filozofiju, jo tautas jēdziens palaikam stāv šīs filozofijas centrā. Tauta, bez šaubām, ir dabisks veselums, un līdz ar to tai piemīt īpatnēja iekšēja struktūra, tā ir kaut kas dzīvs, un, būdama tāda, tā dabiskos apstākļos spēj uzturēt un vairot sevi bez kādas apzinīgas cilvēku iejaukšanās; tā pat ir stiprāka, ja nekas to netraucē, ja nekas nejauc tās dzīves dabisko ritmu. …. Herders bija viens no pirmajiem daudzu tautu - starp citu arī latviešu - nacionālās apziņas modinātājiem.… 21.lpp.

. Latvietis vispār būs gaišs, un visumā gaišs būs arī viņa pasaules uzskats. Līdz ar to pasaulīgi, ne viņpasaulīgi ievirzīts. Varbūt arī tas apstāklis, ka latvieši pieder augumā lielai un spēcīgai rasei un ir apdāvināti arī ar sīkstumu un izturību, palīdz tiem nekad galīgi neizsamist un vienmēr paturēt zināmu iekšēju cieņu un lepnumu, - par spīti visiem grūtajiem pārbaudījumiem, kurus uzlikusi vēsture. Jeb, varbūt, latvieša gaišais - dažreiz gandrīz varētu teikt ,,vieglais" prāts - ir tieši pašas dabas dāvana, ir, kā saka, tās noteikta ,,defensīva reakcija", lai padarītu viņu spējīgu panest daudzos grūtos pārbaudījumus? Katrā ziņā to, ka latviskam pasaules uzskatam raksturīgs gaišums, jau rāda mūsu tautiskie priekšstati par Dievu. Tas vienmēr ir laipns, taisnīgs, humāns - īsts ,,baltais tēvs", - cik zīmīgā pretstatā greizsirdīgam un atriebīgam žīdu dusmu Dievam Jahvem! Mūsu tautiskos reliģiskos priekšstatos, liekas, pilnīgi trūkst tā ,,drebēšanas un trīcēšanas" momenta, kuru reliģijas psīchologi, šķiet, Vecās derības ietekmēti, tiecas piedēvēt vispār katram reliģiskam pārdzīvojumam.
Šo pasaulīgo, pretstatā viņpasaulīgumam esošo ievirzi, ko noteic jau, šķiet, mūsu garīgā un miesīgā uzbūve, pastiprina vēl zemkopja dzīves apstākļi. Latvietis kā zemkopis saaug ar zemi, tā kļūst viņam par visa devēju māti, un viņš ir pilns bijības pret to. Tāpat arī visas dzīvās būtnes dabā kļūst viņam it kā par brāļiem un māsām, un viņš dzīvo un jūt tām līdz un mīlinās ar tām, ar simpātiju vērodams viņu kluso, noslēpumaino iekšējo dzīvi: mūsu tautas dziesmas ir pilnas šīs tuvības apziņas pret dabu …    Šo tuvību dabai tad, tālāk, veicina vēl tas, ka latvietis nemīl nostāties pārāk tuvu citiem cilvēkiem. Viņš ir pārāk liels individuālists, viņam ir savas īpatnības, no kurām tam grūti atteikties, jo tad viņš justos apspiests un neapmierināts, bet kuras tomēr viņš ciešā sabiedrībā nevarētu arī paturēt, jo tad citi justos savukārt ierobežoti. 24. Lpp Galvenais, ko šie notikumi modināja, bija slāpes pēc taisnības, citiem vārdiem - pēc dzīves pārkārtošanas saskaņā ar ētiskiem principiem. Ar to tad arī tika likts pamats ētiski-ideālistīgam, uz progresu ievirzītam pasaules uzskatam, kas bija un lielā mērā vēl ir raksturīgs lielai mūsu intelliģences daļai, izteikdamies savā laikā it sevišķi revolūcionārismā. 25.lpp. Latviešu tauta, trīs ceturtdaļas no kuras ir zemkopji un kas vienmēr ir bijusi tuvu dzīvajai dabai, nekad šo dabu nav citādi izpratusi kā kaut ko dzīvu, kā apgarotu, kā kāda brīnumaina spēka un mistērijas pilnu…

Viss cilvēkā norāda, ka viņš pastāv pasaulē tikai kā daļa no kāda lielāka veseluma. Netik vien stādi, bet arī cilvēks patiesībā ir ieaudzis zināmā vidē, un tikai tajā viņš spēj dzīvot pilnīgu dzīvi, bet kalst līdzīgi stādam, ja tā saknes tiek izrautas un tas tiek pārnests apstākļos, kas tam pilnīgi sveši. Agrāk mēs varbūt varējām to nesaprast un tas varēja likties pārspīlēts, tagad, diemžēl, mēs zinām, ka tā ir patiesība. Maldās tie, kas domā, ka mēs dzīvojam tikai kā izolēti individi, ka tautas nav nekas cits kā kaut kas līdzīgs grants kaudzēm, kur atsevišķie individi ir graudiņi. Tā tas nav. Tautas ir dzīvi organismi, un tās ir nevis atsevišķo individu vienkāršs sabērums, bet saaugums. Pietiek dziļāk novērot sevi pašu, lai redzētu, ka visa mūsu dzīve īsti pastāv attiecībās ar cilvēkiem, ar dabu, ar zemi, ar valsti, kurā dzīvojam. Mēs dzīvojam ne tikai sevī, savās sajūtās un jūtās, bet vēl vairāk pāri sev un ārpus sevis - savās domās, līdzjušanās un līdzdarbībās ar vidi, kurā atrodamies; tā īsti dod mums visu mūsu garīgo saturu un ar to dara mūsu dzīvi bagātu. Mēs jau īsti pat topam par ,,es", par personību tikai par tik, par cik mēs izteicamies mūsu vidē un par cik tā atkal iegūst attiecību pret mums, ar to īsti konstituēdama mūs. Tā mēs ar neskaitāmiem pavedieniem tiekam savienoti ar mūsu apkārtni, - pie kam vieni pavedieni nāk no mums un aptver apkārtni, bet neskaitāmi nāk atkal no tās un aptver mūs, radot savijumus un saaugumus. Ja jau visprimitīvākās būtnes - infuzorijas nav tikai vienīgi apaļas, sevī ieslēgtas protoplazmas bumbiņas, bet ir apklātas gan īsākiem, gan garākiem tausteklīšiem, ar kuriem ietveras vidē, kurā tās peld, un kas tad arī ir viņu galvenie dzīvības un dzīves orgāni, tā arī mēs neesam sevī ieslēgtas garīgas sf airas, bet visi esam izauguši un sazarojušies neskaitāmos garīgos taustekļos, neskaitāmās attiecībās, kuras mūs saista ar to, kas nav mūsu ,,es", - un tādā kārtā tieši veido šo ,,es" un padara to par visu šo attiecību krustošanās centru. Un tad arī saprotams, ka mūsu dzīve ir jo pilnīgāka un bagātāka, jo šīs mūsu attiecības ir bagātākas, intīmākas, dziļākas. Bet šāda veida attiecības cilvēkam var nodibināties tikai ar vidi, kurā viņš ieaug jau pamazām no dzimšanas, ar vidi, ar ko viņam kopēja valoda, domas, jušana, garīgā kultūra, pagātne un arī nākotne… 26.lpp.

, ikvienas tautas pazušana un iznīkšana ietekmē visuma dzīvi. Katrai tautai ir it kā savs uzdevums cilvēces kopuma dzīvē, un pat ja tā būtu skaitliski maza, tās nozīme tomēr var būt liela. Organiskais pasaules uzskats tāpēc prasa saudzību pret tautām, to īpatnību ievērošanu un izkopšanu, jo tieši par tik, par cik ir vairāk īpatnēji izkoptu tautu individualitāšu, par tik arī visa cilvēces kopīgā kultūra ir bagātāka un dziļāka, jo kā tautas kultūra veidojas tās locekļu attiecībās, tā cilvēces kultūra veidojas tautu attiecībās.
Ja nu pieņem, ka šāds organisks pasaules uzskats varētu būt latviešu gara dzīvē labi pamatots, tad līdz ar to ir iezīmēts arī tas virziens, kurā latvietis varētu meklēt savas dzī ves jēgas īstenošanos. 27. Lpp.

Individuālisms nevar dot arī laimi, jo laime un apmierinājums var nākt tikai no dzīves pilnības, no cilvēka esmes piepildīšanās, ne no sašaurināšanās, kā to grib individuālisms. Patiesībā viss jautājums par dzīves jēgu īsti tā tikai cēlies, ka individs jūt, ka viņa personīgā dzīve par šauru, par seklu, par nenozīmīgu. Viņš jūt, ka tam nepietiek dzīvot vienīgi sevī un sev. Viņš alkst pēc uzdevuma, pēc mērķa, kas būtu vēl ārpus viņa, tam šķiet, ka tikai kāda svarīga uzdevuma piepildīšana vai mērķa sasniegšana var dot viņa dzīvei jēgu, kamēr vienkārša dzīvošana no dienas dienā tam liekas izteicam radikālu dzīves tukšību un bezjēdzību. Dzīvošana tikai šim acumirklim, tikai sev un savai baudai cilvēku neapmierina un nevar apmierināt, viņš alkst dzīvot pāri sev, ne tikai sevī, bet arī ārpus sevis. … 27.lpp.

Kolektīvisma gadījumā spilgti atklājas viens no visizplatītākiem paradoksiem un sofismiem dzīves jēgas meklējumos. Šo dzīves jēgu meklē vienīgi kādā lietā vai uzdevumā ārpus dotās dzīves. …. Dzīves jēga tādos gadījumos paliek it kā karājoties gaisā, tās piepildīšana tiek vienmēr atlikta, tā nekur netiek realizēta, tā ir kā banknote, kurai nekur nav seguma. .. Mēs beigsim tātad ar konstatējumu, ka dzīves jēgas meklēšana vienīgi ārpus dotās dzīves, - un tāda bieži notiek ne tikvien kolektīvistiskā dzīves izpratnē - ir nepieņemams sofisms, jo tad jēga pati zaudē jēgu, jēgas meklēšana kļūst bezjēdzīga. … Un tāpat kolektīvisms atņēma dzīvei jēgu, ignorēdams individu un viņa dzīves izjūtu un viņa vienreizīgos pārdzīvojumus, bez kuru vērtības atzīšanas dzīves jēga nevar tikt pamatota.
Pilnvērtīgas cilvēka dzīves nosacījumi tāpēc nepieciešami būs jāmeklē divi virzienos: reizē kā pašā dzīvē, tā arī ārpus tās. 28.lpp.

. Un ko tā mums liek, to mēs labi zinām - tas ir pūlēties visur veicināt labo un apkarot ļauno, visur cīnīties par taisnību un novērst netaisnību, sēt visur mīlestību un deldēt naidu. Cilvēka dzīves uzdevumam tātad vajadzētu būt zināma ētiska ideāla īstenošanai.
Otrkārt, tāds varētu būt mūsu pasaules uzskats arī no tā viedokļa, ka mēs, latvieši, vienmēr esam jutušies kā stāvētāji pasaules reformētāju pusē, kā cīnītāji par tās progresu, par lielāku brīvību, par taisnību, kas nozīmē, ka apzinīgi vai neapzinīgi mūs vienmēr līdz šim ir iedvesmojis it sevišķi ētiskais ideāls, -
Kā ētiski ievirzīti cīnītāji par taisnību mēs nekad negribēsim piekrist tam, ka mūsu tautai jācieš vissmagākā netaisnība, ka tai grib pret viņas gribu varmācīgi kropļot tās dzīvi un iznīcināt to. Mēs jūtam kā savas dzīves jēgu un savu neatvairāmo pienākumu cīnīties pret to visiem spēkiem: panākt, cik tas mūsu varā, mūsu tautas atbrīvošanu, neļaut līdz tam tautas locekļiem zaudēt sakarus savā starpā, neļaut izdzist tautas dzīvajam spēkam un pārtauto-ties tās jaunajai paaudzei. Mūsu dzīves jēgas vārdā mēs cīnāmies pret to un darām to labā apziņā, ka mēs ar to esam saskaņā gan ar mūžīgiem ētiskiem 30.lpp. Jautājumu par cilvēka cieņu izvirzu jau Aristotelis, kad viņš meklē to cilvēka īpatnību, ar kuru tas atšķiras no citām dzīvām būtnēm 31.lpp.

    Cilvēka cieņa tātad ir viņa spējā atzīt un skatīt patiesību, viņa spējā dzirdēt sirdsapziņas balsi un klausīt tai, nebūt aklam dziņu vergam, bet būt brīvam, t. i., spējīgam sekot idejām un ideāliem pat tad, kad tas ir pretī viņa dziņām. Kad viņš, novērsies no visiem meliem, būs atzinis patiesību un saskaņā ar to izšķīries par īsto, pareizo ceļu, par to, ko tam noteic viņa sirdsapziņa, noraidot visu citu tumšāko dvēseles spēku suģestijas, tad viņš ar to un tikai ar to būs pierādījis savu augstāko pilno cilvēcību un līdz ar to arī ieguvis un apstiprinājis savu augstāko cilvēcīgo cieņu.
Kants saka, ka cilvēka augstākā cieņa ir tā, ka viņš ir ētisko principu nesējs, t. i., ka viņš spēj brīvi, t. i., labprātīgi darboties saskaņā ar ētiskām normām, ko nosaka tam viņa iekšējā prāta balss.. 32.lpp.

Par vienu no svarīgākām cilvēciskās cieņas rašanās veicinātājām uzlūkojama izglītība. 32.lpp. Izglītība, un šeit svarīga tieši vispārīgā un nevis arodnieciskā izglītība, apmierinādama, vispirms, atziņas un patiesības tieksmi, dod orientāciju pasaulē, un tad, atklājot un vedot cilvēku sakarā ar augstākām cilvēcīgām vērtībām, spēj likt iemīļot tās. No šī viedokļa vislielākā nozīme ir humanitārai izglītībai, jo tās uzdevums jau tieši ir atklāt augstākās cilvēciskās vērtības. Tā ka tas praktiski notiek galvenā kārtā iedziļinoties rakstnieku darbos, tad laimīgas ir tās tautas, kurām ir lieli rakstnieki ar augstiem ideāliem. Liekot jaunatnei pastāvīgi kavēties pie šiem ideāliem, aplūkojot un komentējot tos, tā vienmēr vairāk vai mazāk tiek padota to ietekmei un līdz ar to pastāv izredzes, ka kādreiz var notikt, ka tā arī pilnīgi tiek ar tiem aizrauta. Vēsturiski aplūkojot, cilvēces uz augšu celšana notikusi tieši šādā ceļā, un tālredzīgi tautas dzīves kārtotāji šim momentam vienmēr piegriež vislielāko vērību, jo zina, ka ,,nepraktiskai" humanitārai izglītībai patiesībā ir vienmēr bijušas vissvarīgākās praktiskās sekas. Tāpēc ir ļoti sekli novērtēt izglītību no šauri praktiska viedokļa, aizmirstot, ka tā ir vissvarīgākais mūsu dzīves cieņas un jēgas iegūšanas 33.lpp.

Katrā ziņā tautas, un it sevišķi latviešu tauta, ir instinktīvi vienmēr šo izglītības lielo nozīmi apzinājušās. Izglītotais cilvēks palaikam visur ir cieņā un ne vien tikai tāpēc, ka tas ar savu gudrību spēj vairāk labuma panākt kā sev, tā citiem, bet arī tāpēc, ka instinktīvi tic, ka tas ir arī ētiski labāks, ka viņa ideāli ir augstāki nekā neizglītotai masai. Augsti izglītotais tāpēc vienmēr, pat ja viņš no zemas kārtas, ticis uzņemts kā līdzvērtīgs arī visaugstākās aprindās, nereti kļūdams pat par ķēniņu draugu un padomnieku. Vispārējais uzskats tātad ir, ka laba izglītība dod iemeslu cerēt (gan ne garantiju), ka tās uzņēmējs būs arī pilnīgāks ētisko vērtību nesējs nekā neizglītotais, tumšais cilvēks. 33.lpp.

Tāpat nepietiek augstāko cilvēcīgo ideālu vērošanas tikai no ārienes, nepiedaloties tanīs dvēseliski un neuzņemot tos sevī. Augsti vērtējot izglītību cilvēciskās cieņas iegūšanai, te tiek pieņemts, ka ar to tiek iegūts arī zināms augsts ,,etoss" resp. notiek zināma piesātināšanās ar ētiskām vērtībām.
Un tad vēl viena lieta, - un ne visnenozīmīgākā, bet gluži otrādi: nepietiek pat tikai iemīlēt vērtības, uzņemt tās savā dvēselē, bet jābūt arī gribai un spējai tās piepildīt, aizstāvēt, nenodot. 33.lpp.

Prāts prasa brīvību. Ja prāts un tā attīstība ir pirmais cilvēka cieņas nosacījums, tad otrs ir brīvība, - prāta tiesības izteikt un piepildīt savas vadītāja spējas. Šī brīvība ir padota dažādiem traucējumiem, kas līdz ar to ir šķēršļi cilvēka cieņas iegūšanai….  Cilvēkā ir tumši spēki, kas bieži piespiež viņu darīt to, ko viņš īsti nemaz negrib, ko viņa prāts, viņa sirdsapziņa neatzīst. Tādā gadījumā viņš nav brīvs, tas galu galā ir pats savas dzīvnieciskās neprātīgās dabas vergs.  34.lpp.

    Visumā tomēr mūsu laikmetā šīm rūpēm par iekšējo cilvēka brīvību mazāka loma. Toties jo vairāk rūpju mums dara cilvēka brīvības ierobežošana ar ārējiem līdzekļiem, - un tas mums šķiet galvenais cilvēciskās cieņas laupīšanas veids. 35.lpp.

Bez brīvas darbības savas brīvās tautas vidū cilvēks nespēj realizēt tieši savas labākās cilvēciskās dotības un tātad nespēj realizēt arī savu cilvēcisko cieņu. 36.lpp.

Indivīdam tāpēc piešķirama brīvība, lai viņš cīnās un cenšas pats par savu laimi, kā viņš to izprot, - tas tad nāks par labu kā viņam, tā visai cilvēku kopībai. Šī individa brīvības tiesību atzīšana ir sevišķi zīmīga, - jo ar to tiek atzītas arī individa tiesības uz autonomiju, uz vadīšanos pēc paša prātā un sirdsapziņā atrodamām idejām, - un līdz ar to tiek uzglabāta iespēja orientēties uz ētiskas personības izveidošanos. 36.lpp.

Par faktisko individuālisma ideālu kļūst pārcilvēks, egoistīgais citu ekspluatētājs….      Individuālisms tāpēc nepieciešami jāpapildina un jāierobežo. Individam jāsaistās ar augstākām cilvēciskām tradicijām, kuru nesējas, pirmā kārtā, ir tās cilvēku vienības, ko saucam par tautām. Galvenā kārtā caur savu tautu, smeļot tās gadu simteņiem uzkrātās atziņas un citas vērtības, individs spēj pacelties sev pāri, spēj tikt klāt mūžīgo ideju pasaulei un, kļūstot par tās kopēju un draugu - līdz ar to kļūt no vienkārša individa par ētisku personību.  37.lpp.

. Izglītība dara tautas masas apzinīgas, liek tām redzēt viņu īstās intereses un arī šo interešu pretiniekus.
Moderno laiku izglītība ir ieguvusi lielā mērā praktisku raksturu, tā tiecas dot cilvēkam dažādas derīgas mākas, bet mazāk veido viņa iekšējo dabu. 38.lpp.

Izglītība jau vienmēr ir bijusi viena no galvenam cilvēka cieņas cēlējām, jo katra jauna atziņa ir it kā vienas cilvēku saistītājas važas pārciršana un valdības tiesību iegūšana par kādu realitātes dalu. 44.lpp.

t. i., pastāvētu sekošanā zināmām idejām, kas neizteic tikai prasību par kādu mūsu dzīvnieciskās dabas vajadzību apmierināšanu, bet reprezentē kādus pārpersonīgus mērķus, kas varētu un kam vajadzētu būt kopējiem visiem domājošiem cilvēkiem un kas tā varētu izveidot visos cilvēkos garīgo kopību ar kalpošanu vienām un tām pašām pārpersonīgām ētiskām idejām. Katrā zinā pilnā mērā ētiska būtne būs tikai tas cilvēks, kas apzināsies sevi kā zināma pārpersonīga mandāta nesēju un kas visu savu dzīvi uzlūkos tikai kā kalpošanu, lai tuvinātu pasauli to augstāko vērtību valstij, ko tas var atrast ierakstītas savā prātā un sirdī. 45.lpp.

it sevišķi technika un rūpnieciskā attiecība pret pasauli - tālāk tad vienmēr saistīta arī ar tirdzniecisko, kas māca ,,lietišķību", jo tās vadītājs princips ir ,,derīgums". Nekas nav vieglāk un dabīgāk, kā sākt uzlūkot cilvēkus, - no kuriem jau notikusi atsvešināšanās, gar kuriem nav daļas, - vienīgi no viņu derīguma resp. ienesīguma viedokļa. 48.lpp.

Nostāšanās uz derīguma viedokļa - un šāda nostāja zināmā mērā ir normāla un dabiska - liek vispār vērot visās lietās tikai to, kas ir svarīgs un nozīmīgs vai nu vispār dzīvē vai it sevišķi kādā noteiktā situācijā. 50.lpp.

Sevišķi tipisks modernam cilvēkam ir tas abstraktās attiecības veids, ko sauc par snobismu. Te visā spilgtumā atklājas, ka lielas īpatnējas vērtības var aizsegt kaut kas gluži abstrakts, proti - naudas vērtība, lielums, skaits.
Zīmīgā kārtā šādam snobismam padots pat modernais ,,mazais vīrs", - arī tam aizraujas elpa tikai lielo skaitļu vai dimensiju priekšā, bet kvalitāti tas nespēj nedz aptvert, nedz novērtēt. 51.lpp.

Tiešām, panākt pasaulē ,,kārtību" un pārveidot, resp. ,,pāraudzināt" cilvēkus tā, lai tie būtu vispilnīgāk pielāgoti ražošanas nosacījumiem, var arī nemaz neapelējot pie bioloģijas, bet ņemot cilvēkus, kādi tie dabā doti, un nepārtraukti apstrādājot tos ar visos sīkumos ejošu propagandu, uzraudzību un teroru. Orvels paredz uzraudzību, kas ar attiecīgu aparātu palīdzību (kas principiāli pilnīgi iespējams) iet cilvēkam līdz katrā viņa mājas stūrī un panāk, ka viņš dara vienīgi to, kas pavēlēts, un tā, piem., tiek aizkavēts pat pastrādāt tādu noziegumu, ….. ir vietas, kur šī Orvela utopija jau pavisam tuva realizācijai un dažos gadījumos, varbūt, pat jau pilnīgi realizēta. 56.lpp.

Par cik vai nu paši autori vai citi, dažreiz pret viņu gribu, ir nosaukuši šīs filozofijas par eksistenciālām, visām tām būs zīmīgi, ka tās izjūt, ka modernam cilvēkam zūd viņa esme, ka tam draud briesmas, paliekot šķietami dzīvam un kustīgam, tomēr kļūt reizē it kā neesošam. Redzams, ka te īsti pacelts tikai apzinības pakāpē tas, ko mēs jau apzīmējām kā vispārīgo modernā cilvēka apdraudējumu. 57.lpp.

mēs formulēsim situāciju vispirms tādā veidā, ka teiksim, ka vecākā paaudze savā vairumā, sekojot loti senai tradicijai, mēdza atzīt vismaz teorētiski un principiāli, ka garīgam faktoram ir izšķirīga nozīme gan atsevišķa cilvēka, gan tautu liktenī un līdz ar to tad tāda pati nozīme ir arī dvēseles izglītībai un izkoptībai, resp. garīgu bagātību iegūšanai - gan zinātniskā, gan ētiskā, gan aistētiskā un reliģiskā laukā - kas, saprotams, neizslēdza arī materiālo vērtību atzīšanu. 61.lpp. .

Amerikas Sav. Valstis, šķiet, patlaban pienākušas tuvu šādiem apstākļiem. Šinī stadijā ļaužu izturēšanos vairs nenoteic ne tradicija, ne iekšēji izjustas morāles pavēles, bet ,,citu" spriedumi un uzskati - un, proti, nevis vecākās paaudzes, bet tai pašā vecumā un līdzīgā sociālā stāvoklī esošās; tātad jauniešu uzskatus un dzīves veidu noteic tikai citu jauniešu uzskati un paraugs.
Pats par sevi tas nav nekāds jauns atklājums: apkārtējās sabiedrības ietekme uz individa personības veidošanos ir jau labi pazīstams un pat banāls fakts sociālai psīcholoģijai. Tāpat skolotāji zina, ka skolēnus vienmēr vairāk ietekmē klases biedru un nevis vecāku vai skolotāju spriedumi 62.lpp.

Tāpēc tomēr to faktiskā loma mūsu tautas dzīvē nav bijusi mazāka kā citām tautām viņu kanonizētām gara mantām. Tās pie mums ir izpildījušas pilnīgi līdzīgu lomu: tās bijušas galvenās mūsu tautas dzīves stila izteicējas, gan arī veidotājas un izkopējas. Mūsu tautas dziesmas ārēji raksturo….  Tā ir bez tam arī tieši dzīves gudrības un stājas skola, kurā jaunām pieaugošām paaudzēm tiek nodoti kā mantojums tūkstošgadīgā tautas dzīvē sakrātie pieredzējumi un izturēšanās normas. Latvietis.. 108.lpp.

Ar to mēs būtu atzīmējuši trīs mūsu tautas dziesmas funkcijas, kuras varētu uzlūkot par galvenam (jo būtu iespējams vēl atrast arī dažas citas), proti - dvēseles līdzsvarošanu; svarīgu, gribas ievirzi noteicēju atziņu iedēstīšanu; dzīves apgarošanu ar daiļumu. 109.lpp. jo arī tādā kārtā tiek veidota dvēsele un veidota pie tam pašos pamatos: tā māca skatīt pasauli un māca ieraudzīt taisni to, ko tajā redz dziesma, un taisni tādā veidā, kā viņa to redz. Un tā kā vienas un tās pašas dziesmas dzied tūkstoši cilvēku, tad tie visi pamazām iegūst spēju gan skatīt un redzēt pasauli vairāk vai mazāk līdzīgā veidā, gan arī rīkoties un izturēties tāpat. Tautas dziesma, būdama tautas gara izpausme, līdz ar to kļūst arī tā veidotāja un zināmas vienveidības noteicēja, tā radīdama un reizē arī izteikdama īpatnējo tautas dzīves stilu. 110.lpp.

Techniskā revolūcija

Valda,tā saucamais džungļu likums, ka stiprākais aprij vājāko?
Vairums slaveno atklātības darbinieku paredzēja, ka nekādi kari vairs nebūs iespējami: technikas un rūpniecības progress tos esot padarījis neiedomājamus;

visbīstamākie cilvēki ir tie, kas grib būt cilvēces labdari, bet kuru prāts ir aprobežots.

15.- 16. gadsimteni, vēsture dabūja to pagriezienu, kas varēja novest pie tā, kas šodien notiek. Vissvarīgākais faktors te bija tas, ka - apzinīgi vai neapzinīgi - tika pieņemts uzskats, ka cilvēks jāatbrīvo no garīgās varas aizbildniecības, ...ka zinātne ieviesa cilvēkos kritisku un pat skeptisku garu. Vērsta galvenā kārtā uz materiālas dabas pētīšanu, tā pieradināja atzīt un saprast vienīgi to, kas bija pētījams ar dabas zinātņu metodēm, nemaz nejautājot, vai nav kādas citas realitātes, kurām tās nav piemērojamas

,,masifikācija",

    Otrs izšķirīgs moments bija tas, ka modernā zinātne, kā to jau pasludināja tās pamatlicēji renesanses laikmetā - Galilejs, Bekons, Dekarts - bija vērsta uz cilvēka dzīves pārveidošanu, atvieglošanu un, it sevišķi, uz tā varas pavairošanu par dabu.

.... technika, vismaz pagaidām, ir bijusi un ir viens no galveniem faktoriem cilvēka nebrīvības, verdzības un nedrošības atjaunošanā. ...palīdzējusi kapitālistiem, kas nodibināja rūpniecības uzņēmumus, iegūt nesamērīgi lielu varu gan vispār sabiedriskā un politiskā dzīvē, gan it sevišķi iegūt varu par milzīgām strādnieku masām. Būdami savā vairumā cilvēki, kas stāvēja tālu no visām humanitārām idejām, bet rūpējās tikai par savas bagātības vairošanu, tie šo varu, kā to rāda industriālisma vēsture, lielā mērā izlietoja, lai nežēlīgi ekspluatētu strādniekus. ...Technika un tās organizācija tādā kārtā dod minoritātei, ja tā ir bez sirdsapziņas, līdzekļus iegūt varu par majoritāti.

Agrāk bija tikai auni ar īsākiem vai garākiem ragiem, un viņu vara bija proporcionāla šim garumam - un tātad ierobežota.

Rietumu dekadence

Arī te norisinās procesi, kas ved pie individa dabiskās dzīves, dabisko tieksmju un centienu un līdz ar to arī brīvības ierobežošanas. Arī te individa garīgās spējas - kā intellekts, tā jūtas un morāle - tiecas standartizēties un pielīdzināties kopējai masai,

... tiešā vai netiešā rūpniecības situācijas ietekmē...  cilvēka dzīves mērķis ir labklājība un tikai tā un vairāk nekas. Radusies it sevišķi rūpniecības attīstības ietekmē, tā ir raksturota ar pievēršanos vērtībām, ko šī rūpniecība ražo vai kas to pamato, ar pievēršanos tātad materiālajām vērtībām, - mantai un tam, kas ar to sakarā vai no tās atkarīgs.

Tā notiek, ka, pilnīgi pievērsies ārpasaulei, cilvēks zaudē pats sevi un viņā iestājas briesmīgs tukšums. Cilvēks laimi gaida tikai no iespējami vairāku pasaulē doto lietu uzņemšanas sevī un no iespējami vairāku iespaidu ieplūduma caur acīm un ausīm.

Vienādoti, pārvērsti par pelēku masu, zaudējuši garīgo pašierosmi, cilvēki liek visu cerību vienīgi uz to, ka viņu dzīvi balstīs, uzturēs un piepildīs no ārienes. Garīgā dzīve sastingst, tās vietā iestājas tukšums, jaunradīšana izbeidzas, zūd vispār jēdziens par augstākām garīgām vērtībām, jo jēga par tām iegūstama vienīgi aktīvā pieredzē un pārdzīvojumā. Mūsu laikmetam tāpēc zīmīgi, kā to atzīmē visi, kas pievērsušies tā novērošanai, ka ārkārtīgi zudusi interese par idejām, t.i. par kādiem augstākiem, entuziasma apdvestiem mērķu priekšstatiem.

Lieta tā, ka visas mūsu augstākās garīgās vērtības - labais, skaistais, patiesais - īsti ir tikai idejas...

Galu galā tātad arī te valda briesmīgais princips: mērķis (valsts tirdznieciskie uzņēmumi) attaisno līdzekli (noziedznieku morālisku atbalstīšanu ar izdabāšanu tiem).

Izejas – meklēšana

Pasaulei vajadzīgs kas cits, un tas ir, kā jau teikts, - spēja ticēt idejām, spēja aptvert ideālās vērtības un pildīt tās.

... ,,vecām" vērtībām tuvāki nekā paši to aklie turētāji. Muļķi, snobi un boļševiki to ir saukuši par mūsu ,,nemodernitāti", par mūsu «atpalikšanu". Bet patiesībā tā ir visdrošākā mūsu samērā labākas garīgās veselības un augstvērtības iezīme. Mēs neesam vēl tik stipri aplipuši ar dažām modernām slimībām, un mums arī jāsargās, lai tas nenotiktu. Mūsos vēl tomēr ir samērā lielāka spēja aizrauties ar idejām un sajust prieku arī par kādām nepersonīgām vērtībām.

Mechaniskais ideāls.

Tādā kārtā mechanikai kļūst padota nevien nedzīvā daba, bet arī dzīvā, - mechanistiskais dabas pētīšanas ideāls ap 19. g. s. vidu kļūst par visas zinātnes ideālu (mechanistiskais racionālisms, intellektuālisms , mechanistiska intelektuālisma).

Latviskais

Katrā ziņā to, ka latviskam pasaules uzskatam raksturīgs gaišums, jau rāda mūsu tautiskie priekšstati par Dievu.

...mūsu tautas dziesmas ir pilnas šīs tuvības apziņas pret dabu, tā tiek izjusta kā dzīva un apgarota, kā apbalvota ar dvēseli, kas tikai ar to atšķiras no mūsējās, ka ir mēma un nespēj izteikties, bet tieši tāpēc jo vairāk cienīga saudzēšanas un līdzjūtības un pūļu uzminēt tās tumšās ilgas.

...tika likts pamats ētiski-ideālistīgam, uz progresu ievirzītam pasaules uzskatam, kas bija un lielā mērā vēl ir raksturīgs lielai mūsu intelliģences daļai,

    Kad pagājušā gadu simteņa otrā pusē ieguva popularitāti evolūcionisms, kas mācīja, ka visu augstāko dzīvnieku sugu, arī cilvēka, rašanās izskaidrojama ar to izveidošanos no viszemākām sugām, ievērojot galvenā kārtā gluži nejaušu sīku organisku pārmaiņu summēšanos šais zemākās sugās un ārējo dzīves apstākļu ietekmi, tad radās ziedu laikmets t.s. mechanistiskajam pasaules uzskatam.

Cieņa

Cilvēka cieņa tātad ir viņa spējā atzīt un skatīt patiesību, viņa spējā dzirdēt sirdsapziņas balsi un klausīt tai, nebūt aklam dziņu vergam, bet būt brīvam, t. i., spējīgam sekot idejām un ideāliem pat tad, kad tas ir pretī viņa dziņām.

    Kants saka, ka cilvēka augstākā cieņa ir tā, ka viņš ir ētisko principu nesējs, t. i., ka viņš spēj brīvi, t. i., labprātīgi darboties saskaņā ar ētiskām normām, ko nosaka tam viņa iekšējā prāta balss.

Izglītības nozīme

    Par vienu no svarīgākām cilvēciskās cieņas rašanās veicinātājām uzlūkojama izglītība.

    Izglītība, un šeit svarīga tieši vispārīgā un nevis arodnieciskā izglītība, apmierinādama, vispirms, atziņas un patiesības tieksmi, dod orientāciju pasaulē, un tad, atklājot un vedot cilvēku sakarā ar augstākām cilvēcīgām vērtībām, spēj likt iemīļot tās. No šī viedokļa vislielākā nozīme ir humanitārai izglītībai, jo tās uzdevums jau tieši ir atklāt augstākās cilvēciskās vērtības.

Brīvības cieņa

Prāts prasa brīvību.

Aristotelis saka gluži otrādi: tikai vergs dara to, kas viņam ienāk prātā, bet brīvais to, kas viņam jādara. Tiešām, cilvēks, kas iekāres un kaislības pārņemts, nezina, ko viņš dara, vai dara tieši to, ko viņš ar prātu atzīst par ļaunu, ir it kā noslīdējis zem cilvēka cieņas, jo tas, kā viņš rīkojas, ir raksturīgi ne cilvēkam, bet kustonim. ... atļaut izlietot brīvību, lai tas ar šīs savas brīvības palīdzību mēģinātu iznīcināt vai ierobežot citu brīvību.

Individuālisma vērtība

Tiešām, individuālismam ir sava liela vērtība. Pirmā un lielākā vērtība jau ir viņa centrālai mācībai, ka individs, ka cilvēks ir vienīgā īstā konkrētā realitāte, kas nedrīkst tikt apspiesta abstrakcijas - kāda kollektīva vārdā. Indivīdam tāpēc piešķirama brīvība, lai viņš cīnās un cenšas pats par savu laimi, kā viņš to izprot, - tas tad nāks par labu kā viņam, tā visai cilvēku kopībai. Šī individa brīvības tiesību atzīšana ir sevišķi zīmīga, - jo ar to tiek atzītas arī individa tiesības uz autonomiju, uz vadīšanos pēc paša prātā un sirdsapziņā atrodamām idejām, - un līdz ar to tiek uzglabāta iespēja orientēties uz ētiskas personības izveidošanos.

Galvenā kārtā caur savu tautu, smeļot tās gadu simteņiem uzkrātās atziņas un citas vērtības, individs spēj pacelties sev pāri, spēj tikt klāt mūžīgo ideju pasaulei un, kļūstot par tās kopēju un draugu - līdz ar to kļūt no vienkārša individa par ētisku personību.

Modernās kultūras ietekme

 No dabas verdzības atbrīvotais cilvēks atkal kļuvis vergs, - pats savas kultūras dzīves organizācijai. Ka, piemēram, industriālā kultūra ir padarījusi cilvēku par mašīnu vergu...

Kultūra kā cilvēka degradētajā

... Kultūra, ļaujot cilvēkiem dzīvot labvēlīgākos apstākļos, dara tos mazāk spējīgus panest grūtības; sniedzot visu bez sevišķas piepūles, dara tos gļēvākus; dodot tiem bagātīgi visādas tīkamas lietas, dara tos baudkārus.

 Technokrātijas izredzes

    Pēdējos gados allaž ir bijusi runa, ka turpmāk visas dzīves vadība un valdīšana varētu nonākt lielo technikas speciālistu rokās, un tā varētu nodibināties tas, ko sauc par technokratiju.

Dabiskā cilvēka emancipācija

....Dabīgais cilvēks tagad tika pilnīgi emancipēts no katras aizbildniecības, un visas tā tiesības un pretenzijas restaurētas pilnā apmērā. Izšķirīga nozīme šinī restaurācijas procesā piederēja Ruso.

Ruso proklamēja vislielāko optimismu: izvirzīja mācību, ka cilvēks, tāds, kādu viņu daba radījusi, ir labs, ka tikai kultūra resp. kopšana to samaitājusi, un ka tam nekā cita nevajag, kā tikai atgriezties pie dabas... viņš tad arī kļuva par jauno laiku pravieti

Tautas dzeja

Milzīgais tautas dziesmu skaits, ko veidojusi mūsu tauta, jau pats par sevi liecina, ka mūsu tautas plašās masas nekādā ziņā nav bijušas noslēgtas mūzisko spēku iedarbībai.

Bet latviešu tautas dziesma ir vairāk nekā tikai irracionālās dvēseles terapija, - kaut gan jau tas ir ārkārtīgi svarīgs uzdevums. Tā ir bez tam arī tieši dzīves gudrības un stājas skola, kurā jaunām pieaugošām paaudzēm tiek nodoti kā mantojums tūkstošgadīgā tautas dzīvē sakrātie pieredzējumi un izturēšanās normas.