Tautskola “99 Baltie zirgi” meklē dombiedrus!

Projekts “Lāčausis”
Problēma: valsts izglītības sistēma, līdzīgi, kā tas noticis citur pasaulē, ir novecojusi un neatbilst laikmeta garam.

Novecojušās izglītības doktrīna (koncepcija) balstās uz sekojošo:

1. Neticību Dievam;
2. Pieņēmumu, ka cilvēks ir bioloģiska mašīna - cilvēks ir tikai fiziska parādība;
3. Neticību bērna personībai (faktiski netiek uzskatīts, ka bērns ir personība, bērns tiek pretstatīts skolotājam, plašāk - pieaugušajam);
4. Uz bērna cilvēktiesību noniecināšanas (netiek dotas bērnam tiesības gatavoties dzīvot paša veidotā sabiedrībā – t.i., izglītības sistēma ir orientēta tā, ka vecā paaudze uzspiež savu, izvirzot par galveno izglītībā: mācēt piemēroties. Citiem vārdiem sakot, tā orientēta virzienā “sabiedrība – bērns” ) ;
5. Izglītības neviengabalainību;
6. Savā būtībā centralizētu, smagnēji konservatīvu izglītības sistēmu visās tās sastāvdaļās;

Mērķis: izstrādāt jaunu izglītības modeli valstij, kura balstītos uz:
1. Ticību Dievam;
2. Ticību atdzimšanai;
3. Bērnu kā personību, kā līdztiesīgu partneri attiecībā pret citām vecuma grupām (tai skaitā pret skolotāju);
4. Orientāciju “bērns – sabiedrība”;
5. Veselumu izglītības sistēmu, kura aptvertu bērna pirms un pēc ieņemšanas laiku, pēcdzemdību utt., līdz pat cilvēka aiziešanai – t.i., uz mūžizglītības ideju;
6. Decentralizētu dinamisku atvērtību jaunām atziņām pedagoģijā, zinātnēs, tehnoloģijās.

Ticība Dievam ļauj visu skatīt Veselumā, Mīlestībā un Skaistumā. Veselums ir izejas punkts – vispirms Veselums un tad atsevišķais. Šāda pozīcija sakārtos visas attiecību jomas, paplašinās cilvēka apziņas apvāršņus un ļaus pareizāk novērtēt situāciju, “pareizi rīkoties”. Ticība daudzdimensionālas pasaules eksistencei pavērs jaunas iespējas visās zinātņu jomās. Tas ļaus ielūkoties rītdienas bezgalīgos plašumos, bet ne aizgūtnēm rīt sasmakušo vakardienas gaisu – laiks nevis skatīt to, kā jaunā atziņa iekļaujas vecā šaurībā (vecās teorijās), bet kā vecā iekļaujas jaunā bezgalībā.

Ticība Dievam neviss noniecina cilvēka būtību, bet paceļ to jaunā pakāpē - Dieva līdzstrādnieka pakāpē. Cilvēks, kā Dieva izpausme, ir bezgalīgs kā laikā tā telpā. Kā Dieva izpausme, Cilvēks ir Mīlestības un Patiesības nesējs, Radītājs savā būtībā – vai var būt kaut kas vēl skaistāks? Vēl jāpiebilst, lai neviens neiedomājas, ka ticība Dievam ir kādas vienas konfesijas prioritāte, vai reliģioza cilvēka ambīcijas – tā ir katra indivīda eksistences Patiesības mērs. Tāda pati Patiesība, ka “es esmu” .

Ticība atdzimšanai ļaus ieraudzīt cilvēka dzīvi, kā nelielu, bet ļoti svarīgu posmu bezgalīgi garajā pilnveides ceļā. Tas ļaus ieraudzīt katra nenovērtējamo dārgumu krātuvi, ar kuru ierodamies šajā saulē - mūsu bagātības, kuras esam uzkrājuši bezgalīgās pieredzes meklējuma ceļos un arī to, pēc kā atkal esam atnākuši. Zināšanas atnāk, ja tām noticam. Ticība atdzimšanai ļauj sameklēt uzdevumus, kurus esam uzņēmušies, šeit ierodoties, rast iespēju tos izpildīt un palīdzēt arī citiem izkļūt no neziņas miglas. Vai sabiedrībā neveidosies daudz saskanīgākas, harmoniskākas attiecības? Vai katra cilvēka un visas sabiedrības dzīve nekļūs nesalīdzināmi mērķtiecīgāka, saturīgāka?

Bērns kā personība, kā līdztiesīgs partneris attiecībā pret citām vecuma grupām (tai skaitā pret skolotāju). Vai cilvēka vecuma mērs Zemes dzīvē ir tā patiesās pieredzes mērs? Esam pieraduši visu mērīt vienas dzīves 70 – 80 gadu robežās. Esam pieraduši visus sagrupēt un sadalīt tā, kā pašiem liekas ērtāk. Patiesībā, vai mēs neesam tikai palīgi jaunajam cilvēciņam, līdz nostiprinās viņa intelekts, noskaidrojas apziņa un norūdās fiziskais augums? Pie kam, ar katru tas notiek savādāk un katrs jaunais cilvēciņš skolotājam ir atklājums, pārsteigums – es nevaru strādāt tā, kā vakar strādāju. Vakar man bija kādam jāpalīdz apgūt dabas sarga uzdevumam nepieciešamo, bet šodien man, citai personībai jau jāpalīdz apgūt citus instrumentus. Daudzveidība ir tik liela, ka man, skolotājam, tikai līdzdarbojoties iespējams rast pareizos “audzēšanas” (audzināšanas), izglītošanas paņēmienus, veidus. Vai jūs domājat citādāk?

Orientācija “bērns – sabiedrība”. Kā to saprast? Man patīk stāsts par Pēterīti. Kopā ar savu skolotāju Pēterītis atklāj, ka viņa uzdevums šajā dzīvē ir tāds un tāds, bet skolotājam, lai palīdzētu Pēterītim sagatavoties tā veikšanai nav, piemēram, pietiekami ātrdarbīgs dators. Skolotājs dodas pie skolas direktora, bet arī tam tāda nav. Direktors ziņo skolu valdei, tā savukārt skolu inspektoram. Inspektors par problēmu informē izglītības ministru. Izrādās, ka visā valstī nevar atrast atbilstošo datoru. Ministru prezidents zvana uz Eiropas padomi un izklāsta problēmu – Pēterītis datoru dabū un var apgūt nepieciešamās iemaņas sava uzdevuma veikšanai. Šodien viss ir otrādi. Pat vēl sliktāk, jo patiesībā nevienam Eiropas padomes onkulim nerūp ko konkrēti grib Pēterītis. Onkulītis ir gudrāks par Pēterīti, viņš sēž augstāk un redz tālāk un tāpēc “labāk” zina, ko kam vajag, ieskaitot pat to, kādā vidē, sabiedrībā Pēterītim būs jādzīvo. Tāpēc tiek pavēlēts visus padarīt par spējīgiem pielāgoties mainīgajiem (Eiropas onkuļu untumu noteiktiem) sabiedrības apstākļiem. Bet vai mums drīzāk nevajadzētu iedot “Pēterītim” tādas prasmes, tādus instrumentus, ar kuru palīdzību tas nevis pielāgosies, bet būs spējīgs pats veidot sabiedrību? No kā mēs baidāmies? No savu ambīciju nepiepildīšanas?

Veselums izglītības sistēmā, kura aptvertu bērna pirms un pēc ieņemšanas laiku, pēcdzemdību utt., līdz pat cilvēka aiziešanai – t.i., mūžizglītības ideja. Šo prasību nosaka Cilvēka veselums. Lai saprastu tā nozīmi, paraudzīsimies, kā tas notiek šodien. Šodien visa izglītības sistēma ir saraustīta pirmskolas, pamatskolas, vidējā, augstākajā. Bez tam vispārējā izglītība vēl sadalīta vairākās daļās ar liegumu vienam pedagogam strādāt vienā vai otrā no tām, aizbildinoties ar vecuma grupu psiholoģijas īpatnībām un tamlīdzīgi – cilvēkam, kurš kopā ar bērnu ir strādājis vairākus gadus, vērojis tā attīstību, apzinājies stiprās un vājās puses, visas šīs zināšanas (kuras praktiski nav nododamas) jāizmet, jo, lūk, bērnam nonākot citā vecuma grupā nāks gudrāks speciālists. Vai vēl kaut kas absurdāks var būt? Tieši otrādi – ir jāmeklē iespējas bērna audzinātājam ne tikai pavadīt kopā ar cilvēku viņa apzinīgais mūžs, bet jau jārūpējas par tā ieņemšanas apstākļiem. Negribu minēt konkrētu zinātnieku vārdus, jo pasaulē jau sen zināms, cik svarīga ir prenatālā audzināšana un bērnu agrīnā izglītošana. Piemēram, Krievijā, apjēguši cik svarīgi dzemdību laikā nepazaudēt neironu miljardus – intelekta augstas potenciāla nosacījumu, bet Amerikā veikti vairāku desmitu gadu garumā pētījumi (eksperimenti) bērnu agrīnā izglītošanā. Rezultāti ir vairāk kā pozitīvi. Tātad ne tikai nesaraustot, bet aizpildot cilvēka izglītībā neizmantotos gadus ar mērķtiecīgu “audzēšanas“ darbu sagaidāms kvalitatīvs cilvēka intelektuālo spēju lēciens. Kam ir izdevīgi, lai tas tā nenotiktu?

Decentralizētas, dinamiski atvērtas jaunām atziņām pedagoģijā, zinātnēs, tehnoloģijās izglītības prasība nerunā pretī Veseluma idejai, jo mēs, cilvēki, esam individualitātes Veselumā (mūs ir jāuzlūko kā Veselums pats par sevi un kā Veselums Veselumā - Dievā, Visumā, ja gribat). Vai valsts šobrīd neeksperimentē ar mums? Eksperiments var būt veiksmīgs, un var būt arī kļūdains. Vai centralizēta kļūda, kas aptver vai visas sabiedrības daļu, nav stulba? Veidojot izglītības “uzņēmumu”, kas pakļaujas detalizētiem, valdonīgiem rīkojumiem, rodas virkne problēmu, nerunājot nemaz par nelabvēlīgu valsts dažādo kontroles organizāciju radīto stresa psiholoģisko gaisotni (pat jau ar to pietiek, lai padomātu par ko citu!). Skola, skolotājs ir ierobežoti savā radošajā darbībā.

Ārēji var likties, ka ejam uz sakārtotību, ieviešot centralizētos eksāmenus un tamlīdzīgi, taču patiesībā tas ir haoss. Haoss, kurā pazūd mūsu lolotās individualitātes. Kas ir svarīgāk - uztaisīt kādam ģenerālim alvas zaldātiņus (kalpus), vai ģenerāļus (karaļus)? Nav parēķināts, kas ir dārgāk – centralizētie eksāmeni vai iestājpārbaudījumi. Cits ļoti svarīgs negatīvs moments centralizēto eksāmenu ieviešanā ir saistīts ar klaju neuzticības parādīšanu skolu pedagogiem. Principā vajadzētu atteikties no pārbaudes darbiem un eksāmeniem vispār – droši vien daudziem tas liekas absurdi. Tik pat absurda daudziem šķiet ideja par bezatzīmju izglītību. Patreizējā izglītības sistēma nevar iztikt bez atzīmēm, jo pati jau pirmajos skolas gados, sagraujot bērnos dabīgo dziņu (motivāciju) izzināt pasauli, cenšas sabiedrībai parādīt, cik labi tā strādā, jo viss taču tiek kontrolēts – mūsdienu Heses anekdote! Izglītība valstī ir jāorganizē un nevis jāvada (jāvalda)!

Te pārdomām tikai daži vecās un jaunās izglītības modeļa principi. Dombiedri, atsaucieties! Vai jums nešķiet, ka vajadzīgs neatliekams kopdarbs!